dienasgramata:

pasaki man kaut ko tādu,
lai es vienā mirklī būtu
aizmirsis par džaganāthu,
sārnathu un vrindavānu,
aizmirsis par mazo melno
grāmatinju tilta malā,
visu vakaru un nakti
aizmirsis par sasvītrotiem
papīriem un nebaudāmo
klavierkoncertu aiz sienas,
pirkstu trīcēšanu miegā,
sauju brūnu kristāliņu,
šķiltavām un naža galu,
kuru tu man neatdevi,
aizejot uz divām stundām
glāsa mūzikas un vēja -
gaisa molekulu straujo,
kuru apstāšanās brīdī
nokrīt visas lietuslāses,
pieskaras un atkal klusē,
pasaki man kaut ko tādu