Vakar braucu jau tādā nokrēslā ar riteni no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncerta, pa priekšu iet piecgadīgs puišelis uz skrejriteņa ar tēvu, kaut ko pļāpā, puišelis kā jau uz skrejriteņa, gāzelējas pa trotuāru pa labi, pa kreisi, es no aizmugures laicīgi uzšķindiņu zvaniņu, lai nesabīstas, kad braukšu garām, šis, protams, sabīstas un nokliedzas "jobanij vrot!", es aizbraucu un domāju, kā man būtu bijis jāreaģē - jāuzbļauj "čemodan, vokzal, rossija!" vai kā, žēl, ka labākās atbildes vienmēr ienāk prātā par vēlu, kad jau vairs nav jēgas pagriezties atpakaļ, piebraukt klāt un pateikt: "Patīkami iepazīties, bet mani sauc Ilmārs".

Bet turpceļā Vecrīgā pie Swedbankas stāvēja klarnetists un pūta kaut kādu ļoti pazīstamu tautasdziesmas melodiju, es arī tikai pēc brīža sapratu, kas tā bija. Ukrainas himna.