Tiklīdz traukus nomazgāsi
Skat – jau jauna kaudze top
Kā te brīvi nosargāt mums
Kā te vispār izdzīvot
Var jau, protams, nemazgāt
Bet atnāk, lūk, te visādi
Saka – trauki jums netīri
Kur tad te vispār vairs brīvība

Dmitrijs Prigovs

Pagājušonakt redzēju dīvainu sapni, kurā vispār nebija nekā no šībrīža noskaņas, nekādu vīrusu, visādi masu pasākumi un tā. Mani noķēra un pratināja kāds jauns policists cirtainiem blondiem matiem, visu laiku prasīja, ko es redzu sapņos, it kā mēģinot no tā izvilkt, kādi noziegumi man ir padomā, tur bija kaut kas ar bērniem, es it kā esot sarīkojis sprādzienu bērnu sarīkojumā vai vismaz gatavojies to darīt, un es cenšos kaut kādā veidā no viņa tikt vaļā, bet šis iet visur līdzi un uzmetas par sirdsdraugu, bet tad man parkā pēkšņi pieskrien piecas pavecas sievietes un prasa, vai es esmu Ilmārs Šlāpins, izrādās, viņām ir Ivetas Apkalnas koncerts pēc dažām minūtēm un tur ir paredzētas divas dziesmas ar maniem vārdiem, tāpēc vajag manu atļauju, es prasu, kas par tekstiem, viņa noskaita, par vienu trīsrindi man šķiet, ka varbūt ir kaut kur dzirdēts, moška no pirmā dzejoļu krājuma, varbūt tur bija tādi īsi iestarpinājumi starp dzejoļiem, par otru fragmentu man pirmā dzirdēšana, bet nu labi, saku, ka piekrītu, lai tik dzied. Tad es arī tiku vaļā no policista un aizskrēju uz to koncertu, izrādījās tas ir kaut kāds bērnudārzu koru pasākums, īsti nesapratu, kādā sakarā tur Apkalna, koncerts sākās ar noskaņojuma uzkurinātāju, nu, tādu Baibu Sipenieci, kura sauca: "Plaukstiņas, plaukstiņas!" un bērniņi visā zālē cēla augšā plaukstiņas un kustināja šurpu turpu, kā tādi baltie zalkši no Tūves Jānsones grāmatām.