“Šodien mēs uzsākam garu ceļojumu. Autobuss atiet deviņos no rīta un sasniegs Džeksonvilu divos naktī. Tas ir “ekspresis”, kas pietur tikai vienā vai divās vietās. Salonā pārdod sendvičus un kokakolu, krēslu atzveltnes ir atgāžamas atpakaļ, naktī katrs ieslēdz mazu personisku lampiņu kā lidmašīnās. Un stjuarts palīdz mums ērtāk iekārtoties, pieregulējot sēdekļus, nosaucot nākamo pieturu un pastāstot par ainavu aiz loga. Mēs ceļojam cauri Luiziānai, Misisipi un Floridai. Deltas atzari ir plati kā ezeri, tie mirdz saulē, un Meksikas līcis ir zils kā medusmēneša sapnis. Palmas, kaktusi, rododendri, ziedošas pilsētas, tropiskie meži ar biezu augu valsti, romantiskas mājiņas ar mierpilniem mauriņiem, vientuļas, pussagruvušas būdiņas mežos, mirguļojoša jūra, gurdenas lagūnas, nokarenās “spāņu sūnas”, greznas un biedējošas – vienas dienas laikā Dienvidi atklājās mums visos savos kontrastos. Un šīs dienas laikā Dienvidu lielā traģēdija vajāja mūs kā uzmācīga apmātība. Pat ceļotājs, kura skatu ierobežo autobuss un uzgaidāmās telpas, nevar no tās izbēgt. No brīža, kad iebraucām Teksasā, lai kur mēs dotos, gaisā bija jūtama naida smaka – arogantais balto naids, klusais melnādaino naids. Stacijās respektablas, bezgaumīgi ģērgušās vidusšķiras matronas ar skaudīgu naidu lūkojas uz koši tērptām un jautri rotātām jaunām melnajām meitenēm, bet vīriešus aizvaino nepieklājīgi skaistie jauno melnādaino vīriešu ķermeņi, tērpti vieglos uzvalkos. Amerikāniskajai pieklājībai šeit nav vietas. Drūzmējoties rindā pie autobusa, melnādainie tiek izstumti. “Tu taču nedomā palaist to nēģerieti pa priekšu,” no naida drebošā balsī kāda sieviete saka savam vīram.”

Simona de Bovuāra 1947. gada 2. aprīlī