"Vakar nomira Arnolds Benets, un tas mani skumdina vairāk nekā es būtu domājusi. Apburoši patiess cilvēks, lēnīgs un nedaudz neveikls sadzīvē, labvēlīgs, apdomīgs, laipns, vienkāršs un tāds, kurš apzinās savu vienkāršību, nedroši taustoties un meklējot pēc kaut kā augstāka, panākumu lutināts, nereti sāpināts, kvēls, baudkārs, neciešami prozaisks, taču cieņpilns, apmāts ar rakstīšanu, taču pieņemts sabiedrībā, slavas un greznības aizgrābts, taču joprojām naivs, vecais muļķis, egoists, ko dzīve apžēlojusi tā kompetences dēļ, literatūras veikalnieks, kura jūtīgumu pārklāj biezi tauki, pārticība un kāre pēc atbaidošām Ampīra stila mēbelēm. Šīs ir tās lietas, kas man ik pa brīdim ienāca prātā šorīt, kad piesēdos pie savas dienasgrāmatas, atcerējos arī viņa apņemšanos rakstīt 1000 vārdus ik dienu, to, kā viņš vakar aizjoza, lai to darītu, un sajutu skumjas par to, ka viņš vairs nekad neapsēdīsies un nesāks metodiski pierakstīt noteikto lappušu daudzumu saviem skaistajiem, strupajiem strādnieka pirkstiem."

Virdžīnija Vulfa 1931. gada 28. martā