ko es šonakt sapņoju:

Es redzēju māju no bambusa, tādu brūnu un slapju, tajā dzīvoja tumšādaini un kaili vīrieši. Tā atradās kaut kur Lido Vērmanīša vietā (man bieži sapņos rādās Tērbatas un Elizabetes krustojums kā tāda arhetipiska Rīgas kvintesence), mēs to saucām par šrilankiešu māju un gājām skatīties, kā viņi mazgājas, laistot sev virsū ūdeni no brūnām koka krūkām. (mēs - baltie pamatnācijas pārstāvji ar videokamerām) Un vēl viens ļoti specifisks sapnis (tie visi gan bija savstarpēji saistīti) - Dace Bargā man lūdz palīdzēt sarunāt, lai viņai atļauj nofilmēt kaut kādam kino projektam, kā apkopēja ar putekļsūcēju sūc LNB priekštelpu, es bibliotēkā iekuļos kaut kādā prezentācijā augšstāvā, kur satieku Andreja Žagara meitu (!), kas vairāk izskatījās pēc Elīnas Bākules-Veiras un pārmeta man, ka es kaut kādā rakstā esot apgalvojis, ka viņu suns esot nošauts, taču tā neesot patiesība, viņš esot miris dabīgā nāvē. Es taisnojos, ka tā noteikti ir kaut kāda kļūda tulkojumā, es lasīju par to ārzemju presē un tur bija minēts kaut kāds "sprādziens smadzenēs", droši vien domāts insults, bet es to biju sapratis kā šāvienu galvā, nu, atvaino, es saku, bet ar acīm meklēju, kur tā apkopēja ar putekļsūcēju, un tad vēl man piesienas Roberts Putnis, kurš kļuvis par Satori galveno redaktoru un grib kaut kādu padomu, bet es saprotu, ka man kabatā ir palicis vakardienas saldējums, kas izkusis, tad es pamodos.