es gribētu nokritizēt Delfos publicēto Ostupa recenziju par Annu Auziņu. Nu, vēl īsāk nevarēja? Ja raksta Delfiem, tad pietiek ar 3800 zīmēm? No kurām daļu aizņem citāti un pilnīgi nevajadzīgie lappušu numuri atsaucēs pie citētajiem vārdiem (es šito tiešām nesaprotu - tas piešķir kaut kādu "akadēmiskumu"? vai tas kaut kādi apliecina, ka citāts nav izdomāts, bet tiešām norakstīts no grāmatas? vai lasītājs metīsies pārbaudīt, vai tiešām tāds vārds tajā lappusē ir vai nav minēts?) Tas tikai saraibina un padara nelasāmu jau tā fragmentēto rakstiņu.

Un kas šitais ir:

"Lai gan grāmata ietver dažādi risinātas pārdomas par kādu augstāku spēku, ko mēs, šķiet, visnotaļ droši varam identificēt kā Dievu kristīgā izpratnē, un, lai gan mirušā tēva tēls tiešāk vai netiešāk parādās vairākos gaumīgi plānā krājuma dzejoļos, Auziņas spilgtais talants un gadu gaitā izkoptā "gaišo skumju" intonācija notur vajadzīgo līdzsvaru starp nopietnu saturu un pieejamu, mākslinieciski interesantu formu."

Kas tā par tādu tēzi, ka labai dzejoļu grāmatai jābūt "interesantai" un "vieglai"? Ka ir jābūt "vajadzīgajam līdzsvaram", nedod dievs, vēl kaut kādas skumjas, sēras un "nopietns saturs", kā viņš tur vēl min - metafizika! Fui, tikai ne metafizika! Es pat nedomāju, ka Ostups tā uzskata, vienkārši uzrakstījās kaut kāds "vispārpieņemtais kritērijs". Vai viņš baidījās piedēvēt Annas grāmatai kaut ko tādu, kas atbiedētu trauslo uz izlutināto mūsdienu lasītāju?

un vēl viens smieklīgāks sīkums, kam piekasīšos - "...darīt to caur vienkāršām lietām: caur "susļikziediem" (8. lpp.) un bērna "kečupainu muti" (22. lpp.), caur "plastmasas lācīti" (59. lpp.) un "trūdainu zemi" (62. lpp.)." Labi, "plastmasas lācītis" varbūt arī ir vienkārša lieta, bet "susļikziedi"? Susļikziedi ir vienkāršā lieta? Tie mētājās Ostupam visapkārt un jau besī ar savu ikdienišķumu?