Agrs rīts. Rihards ir piecēlies un pošas uz darbu. Viņš uzvelk kreklu, stāv pie izlietnes, tīra zobus, izspļauj ūdeni izlietnē, skatās spogulī. Alīna guļ pustumsā – dzīvoklī valda romantiska nekārtība, taču redzams, ka tas ir vienkāršs un noplucis. Rihards atskatās uz guļošo Alīnu un iziet pa durvīm. Rihards nokāpj pa trepēm, viņam rokās – instrumentu soma. Smidzina. Uz ielas sejā iesitas mašīnu, cilvēku un putnu skaņas, Rihards iekāpj trolejbusā un ieliek ausī austiņu – troksnis pieklust. Rihards piezvana Alīnai.

RIHARDS Mosties!
ALĪNA Es jau esmu pamodusies.
RIHARDS Tev miegs balsī.
ALĪNA Es ceļos.
RIHARDS Ko tu šodien darīsi?
ALĪNA Es nezinu. Ir apmācies.
RIHARDS Mazliet līst.

Alīna sēž pie loga. Viņa aizsmēķē cigareti. Domīgi skatās pa logu.

ALĪNA Ko tu šodien darīsi?
RIHARDS Apzeltīšu eņģeļiem spārnus. Gala istabā ir palicis pavisam nedaudz un mēs būsim pabeiguši rietumu pusi. Tu smēķē?

Alīna neatbild, nodzēš cigareti un iet uz tualeti.

ALĪNA Es sapnī redzēju, ka mums ir bērns.
RIHARDS Ēriks teica, ka šomēnes būtu jāpabeidz, bet es tam neticu. Tādos tempos nav iespējams. Es jau arī nevaru tur caurām dienām strādāt, tu taču zini, man ir vēl citi darbi. Bet, protams, būtu labi. Ātrāk beigsim, ātrāk saņemsim naudu.

Alīna apsēžas uz tualetes poda, čurā.

RIHARDS Ko tu dari?
ALĪNA Pagaidi.

Alīna skatās uz grūtniecības testu. Tas rāda kaut ko neskaidru. Arī Alīnas reakcija ir neskaidra. No turpmākās sarunas var saprast, ka viņa nav stāvoklī, taču tas viņu arī īpaši neuztrauc. Viņa uzliek vārīties kafiju, piesēžas pie liela koka galda, kas vienlaicīgi ir ēdamgalds un mākslinieka darba galds. Uz tā ir dažādi papīri, mākslinieku piederumi, materiāli.

RIHARDS Es tikai gribu parunāt.
ALĪNA Runā, tu man netraucē.
RIHARDS Bet ko tu tur dari?
ALĪNA Es? Kārtoju papīrus. Kāds skaists, balts papīrs!
RIHARDS Parādi! Kur?
ALĪNA Šeit. Un šeit. Tev jāpārstāj runāt, ja gribi dzirdēt.

Alīna čaukstina papīru.

RIHARDS Tev patīk kārtot papīru?
ALĪNA Man patīk skaists, balts papīrs. Dzirdi, kā čaukst? Pagaidi, man kafija uzvārījusies.

Rihards izkāpis no tramvaja, ieiet Vāgnera zāles telpās, ar žestiem pasveicina kolēģus. Pārģērbjas.

RIHARDS Tu tur vēl esi?
ALĪNA Jā, te… un tur… Man izlija kafija.
RIHARDS Piedod, es negribēju tevi satraukt.
ALĪNA Nekas, tas ir pat patīkami.
RIHARDS Jā? Tad es piezvanīšu vēl kādu reizi.
ALĪNA Pagaidi! Šodien ir trešdiena?
RIHARDS Jā, izskatās, ka tā.
ALĪNA Dina var atnākt. Tu būsi vēlu?
RIHARDS Būšu.

Rihards strādā. Viņš ārkārtīgi lēni un uzmanīgi atdala zelta papīra plēvītes un uzklāj tās alabastra eņģelīša spārniem, kas atrodas pie griestiem lielā zālē. Viņš atrodas pusguļus uz sastatnēm. Ausī joprojām brīvroku austiņa. Zvana Alīna.

ALĪNA Tev mūzika vispār patīk?
RIHARDS Jā. Ļoti.
ALĪNA Kas tev patīk visvairāk?
RIHARDS Visvairāk? Nu, Šūberts. Vāgners.
ALĪNA Vāgners?
RIHARDS Jā, es viņu esmu diezgan daudz klausījies.
ALĪNA Bet Bahs?
RIHARDS Bahs? Es nezinu. Neko nezinu par Bahu.
ALĪNA Bahs ir pats izcilākais.
RIHARDS Ja?
ALĪNA Tev viņš ir jādzird. Man ir ielūgumi. Šovakar. Mateja pasija.
RIHARDS Jā.

Rihardam iekrīt acī zelta drumstala, viņš pagriežas un cenšas to uzmanīgi izņemt, taču turpina runāt.

ALĪNA To spēlēs tikai vienu reizi. Tikai šovakar un tad viss. Tev jāatnāk.
RIHARDS Jā.
ALĪNA Tu nāksi?
RIHARDS Jā.
ALĪNA Tas ir šovakar.
RIHARDS Jā.
ALĪNA Tu izklausies jocīgi. Es tevi nedzirdu.
RIHARDS Te ir diezgan auksti. Velns, viņi to apkuri ieslēdz tikai uz žāvēšanu. Mēs te visi saķersim gripu vai ko tamlīdzīgu.
ALĪNA Tas ir tāds stāsts par Kristus ciešanām.
RIHARDS Jā.
ALĪNA To vispār nedrīkst spēlēt pārāk bieži. Tikai uz Lieldienām. Es tevi uzaicinu.
RIHARDS Jā.
ALĪNA Brīnums, kā es vispār dabūju tos ielūgumus. Es pieteicos konkursā feisbukā un vinnēju, saproti?
RIHARDS Es gribētu.
ALĪNA Tu gribētu?
RIHARDS Jā, noteikti. Man tikai jāpabeidz darbi. Es vēl nezinu.
ALĪNA Tev tas noteikti jādzird.
RIHARDS Jā.
ALĪNA Tu mīli mani?
RIHARDS Jā.
ALĪNA Tu mīli mani?
RIHARDS Jā.

Rihards pabeidzis darbu, kāpj lejā no sastatnēm, skatās pa logu, slauka rokas netīrā, vecā lupatā. Viņa pirksti ir pārklāti ar zeltu. Zelta driska pielipusi arī pie vaiga. Viņš atkal ieslēdz telefonu, paņem savu instrumentu somu un dodas āra.

RIHARDS Kā tev iet?
ALĪNA Skatos filmu.
RIHARDS Esi ēdusi?
ALĪNA Jā, ābolus. Mums ir beidzies brī, tu zini?
RIHARDS Es atnesīšu.
ALĪNA Un kaut kas vēl, es tikai neatceros, kas tieši.
RIHARDS Labi, es atnesīšu arī to.
ALĪNA Tu nāksi uz koncertu?
RIHARDS Laikam tomēr nē. Man šodien daudz darba.

Alīna sēž uz grīdas, skatās laptopā filmu un ar nagu knaiblītēm griež nost kājām nagus.

RIHARDS Pastāsti kaut ko par sevi!
ALĪNA Par sevi?
RIHARDS Nuja. Es taču neko par tevi nezinu.
ALĪNA Tu zini!
RIHARDS Es nezinu galveno.
ALĪNA Ko tu gribi zināt?
RIHARDS Kur tu tāda radies?
ALĪNA Es piedzimu.. pirms kāda laika. Kad es piedzimu, vecmāte iekliedzās: "Ak, Dievs, kādas šausmas!" un izlaida mani no rokām. Es biju zaļganvioleta un krunkaina.
RIHARDS Cik krunkaina?
ALĪNA Tā kā plūme!
RIHARDS Plūmes nav krunkainas. Tās ir gludas un pūkainas.
ALĪNA Nē, pūkainie ir persiki.

Alīna iegriež pirkstā. Maza asins lāsīte nokrīt uz grīdas. Viņa tam nepievērš uzmanību.

ALĪNA Kā tu piedzimi?
RIHARDS Mazliet par ātru.
ALĪNA Tu piedzimi dažus gadsimtus par ātru?
RIHARDS Nē, pāris mēnešus. Mani turēja stikla inkubatorā un baroja ar caurulīti.
ALĪNA Tu izaugi liels un saplēsi stiklu?

Rihards brauc tramvajā un piespiež pieri stiklam, aiz loga ņirb cilvēki, suņi, mašīnas, koki, reklāmas stabi.

RIHARDS Nē, reizēm man ir tāda sajūta, ka es joprojām esmu aiz stikla. Es – vienā pusē, bet visi pārējie – otrā.
ALĪNA Un es?
RIHARDS Ko – tu?
ALĪNA Kurā pusē es?

Rihards neatbild. Garām aizbrauc ugunsdzēsēju mašīna. Pēc brīža tai seko ātrā palīdzība. Visi cilvēki tramvajā atskatās pa logu, it kā tur varētu redzēt ugunsgrēku un upurus. Ar Rihards skatās.

ALĪNA Kāpēc tu klusē?
RIHARDS Manis nav.
ALĪNA Nē, tu esi šeit.
RIHARDS Kur?
ALĪNA Tu esi ar mani.
RIHARDS Es esmu Armani?
ALĪNA Tu esi ar mani.
RIHARDS Tad jau labāk Versače.
ALĪNA Versače?
RIHARDS Viņš vismaz ir miris.
ALĪNA Tu neesi Versače.
RIHARDS Kāpēc?
ALĪNA Tu esi ar mani.