Sapnī biju (jau kuro reizi) skolas salidojumā, taču tur bija sabraukuši daudzi man vienkārši pazīstami cilvēki. Līdzās sēdēja Aivars Eipurs, kurš lasīja kāda Jurija Dovlatova grāmatu. To nedrīkstot jaukt ar to otru Dovlatovu - Sergeju, jo šis ir bijis 60. gadu avangardists, kuram iznākusi tikai viena grāmata un tajā iekļautie teksti sastāv no nesakarīgām burtu un ciparu virknēm, kuras pareizi izlasot, cilvēku pārņem noteikta veida atklāsme. Visi laida šo grāmatu uz riņķi, kamēr skolotāja vai varbūt direktors teica garlaicīgu uzrunu. Es uz brīdi aizgriezos, bet, kad paskatījos vēlreiz, Eipurs bija jau miris. Nedaudz tālāk sēdēja Reinis Tukišs, kurš teica - viņš skatījās uz atšķirto lappusi, tad tā jocīgi parāvās uz priekšu un atsvērās atpakaļ. Un noliecās pa labi. Un beigts bija. Līķi kaut kur steidzami aiznesa un salidojuma svinības turpinājās. Vēlāk tika atvests tāds puscaurspīdīgs plastmasas zārks ar zilu vāku, taču tas bija tukšs. Es vēl nodomāju, ka to atveduši rezervei - ja nu vēl kāds nomirst. Pēc tam atbrauca Inese Zandere, es viņai jautāju, vai viņa zina, kas noticis ar Eipuru. "Eipurs aplēja Jostu ar tekstu," viņa noskaitīja pantiņu-kalambūru. Ar Jostu bija domāts tulkotājs Ingus Josts. Nē, es teicu, viņš tikko nomira. Un iztāstīju visu par grāmatu, piepešo nāvi un Tukiša redzēto. "Eipurs gudri izdomājis - nomirt vietā, kur pilns ar rakstniekiem. Tagad par viņa nāvi būs vairāki simti dažādu versiju," teica Zandere. Vēlāk man piezvanīja Andris Šķēle un prasīja, vai es zinot tādu filmu, kas saucas "Ещё лучше". Viņš esot iebraucis Latgalītē, kur pārdodot pirātiskos DVD. Nevarot saprast, pirkt vai nē. "Ko?" es kliedzu telefonā, "Ko?" bet viņš mani vairs nedzirdēja. Skanēja kaut kādas nesaprotamas balsis krievu valodā. Droši vien bija ielicis telefonu kabatā un aizmirsis atslēgties no sarunas, es nodomāju.