Mani vienmēr ir mulsinājis tas sentiments par "mazajiem stūra veikaliņiem", kurus tā mīl antiglobālisti un humānisti. Parasti tur strādā trīsreiz nelaipnākas, samiegojušās pārdevējas, kas nav priecīgas par to, ka tu esi veikalā ienācis un iztraucējis viņu rimto laika plūdumu, teorētiski tu zini, ka veikaliņš ir "privāts", taču nekad mūžā neesi redzējis tā īpašnieku, tāpēc uztver to kā mistisku kaimiņu vai vēstures ceļos nomaldījušos valsts īpašumu. Tajā var nopirkt vairākus mēnešus plauktos stāvējušus apšaubāmas izcelsmes produktus no Krievijas vai Ukrainas, dārzeņi un augļi ir dārgāki par lielveikalos atrodamajiem, tāpat visi Latvijas produkti, nez kāpēc šajos veikaliņos ir vairāki veidi nesagriezto rupjmaizes ķieģelīšu un "baltmaize parastā", taču nav tīrā jogurta vai "smērējamā siera" bez garšas piedevām. Tur ir ļoti aizdomīgi gaļas izstrādājumi, vairākkārt ietīti plēvē un pārlīmētām cenām, toties ir sveramais biezpiens alumīnija vanniņā un lejamais krējums (jālej maisiņā vai līdzatnestā burciņā). Tur mēdz būt ārkārtīgi negaršīgi konditorejas izstrādājumi - sacietējušas bulciņas, poļu cepumi, luminiscējošas krāsas skaidiņām apbērti krēma groziņi. Vēl tur mēdz būt biedējoši plaša vodkas un brendiju izvēle, ar tādiem nosaukumiem kurus tu redzi pirmo (un, iespējams, pēdējo) reizi mūžā. Ikreiz, ieejot šādā veikalā, mani sāk interesēt uzņēmējdarbības pamati un nepamet doma, ka es gribētu redzēt viņu biznesa plānus.