Starptautiskais Valūtas Fonds pieprasījis no "Parex Bankas" jaunās valdes Valērija Kargina un Viktora Krasovicka galvas.

mani joprojām turpina pārsteigt šī žurnāla lasītāji, kas uzskata, ka vienīgais iemesls kādas fotogrāfijas ievietošanai interneta dienasgrāmatā ir vēlme paņirgt par tajā attēloto cilvēku

runājot par šo interneta dienasgrāmatu (kas tā nav), es cibu uztveru praktiski tikai frendlistes formātā (http://klab.lv/users/dienasgramata/friends), tas ir, skatos arī uz saviem ierakstiem kā uz kopējā auduma rakstu elementiem, līdz ar to nepievēršot uzmanību tam, kā tie izskatās paši par sevi vai retrospektīvā kontekstā (vismaz pēdējos pāris gadus), un mani mulsina doma par to, ka atrašanās šajā frendlistē varētu nozīmēt kaut ko pazemojošu vai netīru (ja kāds iedomājas, ka es ievietoju citātu tikai tāpēc, lai paņirgtu, tad kāpēc lai ar tādu pašu mērķi es nebūtu piefrendojis kādu cibiņu?), ja es redzu, ka manā frendlistē ir par daudz ierakstu ar vārdiem "Gribas pisties" vai "Man ir trīs lati. Nopirkt cigaretes vai paēst?", tad es to pašķaidu ar citātiem no ziņu aģentūrām, bet tad, ja aiz draugu ierakstiem pazūd realitātes izjūta, rodas vēlēšanās pievienot kādu dzīvu cilvēku attēlus... kādreiz bija savādāk, agrāk es rakstīju, lai smīdinātu, aizkustinātu, kaitinātu vai radītu priekšstatu par kādu citu "Es", vai vienkārši - lai kaut ko pateiktu konkrētiem cilvēkiem, bet šī vajadzība ir kaut kur aizgājusi, varbūt, izpildīta, tagad es cibā vairāk jūtos kā tādā angļu džentelmeņu klubā, kur sēžu ar atšķirtu avīzi rokās un brīžiem iebakstu sānos blakussēdētājam, lai parādītu, ko esmu izlasījis savā avīzē, bet viņš - parāda kaut ko no savas, te svarīgi, protams, ir būt ar vienādu humora izjūtu, turklāt, šai humora izjūtai ir jābūt angļu humora izjūtai, citādi var arī nesaprasties, tā mēs abi tur pasēžam, klusējot un izsmēķējot pa cigāram ar šerija glāzi, lai dotos savās gaitās vai uz brīdi iemigtu polsterētajos krēslos... vajadzētu kaut ko pamainīt