es skatos dokumentālo filmu par vinila skaņuplašu kolekcionāriem, kas sasnieguši noteiktu robežsituāciju savā dzīvē (dzīvoklī vairs nav vietas, viņi pāriet uz kompaktdiskiem vai gatavojas mirt) un aukstasinīgi cenšas atbrīvoties no savas kolekcijas, izmetot to atkritumu konteineros. diezgan depresīvi

divas labākās vietas no Grebenščikova mātes memuāriem "Mans dēls B.G." ir sekojošas:

Viņa stāsta par to, kā Borja pirmoreiz braucis uz Ameriku (1987. gadā), lidmašīnas biļetes jau bijušas nopirktas, pats B.G. jau sēdējis Šeremetjevā, bet vēl nebija atļaujas izbraukt, PSRS kultūras ministrs esot iespītējies un teicis, ka nedošot šim labu raksturojumu ne par ko. Tad māte, kas savā mūžā Dievu esot lūgusi tikai divas reizes (abas veiksmīgi), nolēmusi patraucēt šo vēlreiz. Palūgusi, lai Borja tiek uz Ameriku. Pēc pāris stundām B.G. zvana un saka: "Tu neticēsi, kultūras ministram esot piezvanīts no centrālkomitejas un teikts, lai laižot, es braucu!" Pārsteidzošākais, protams, šajā stāstā ir nevis tas, ka Dievs izpilda visus Grebenščikova mātes lūgumus, bet gan tas, cik ātri Viņam tolaik bija sakari ar PSKP CK vadību.

Otra vieta ir, kur viņa stāsta par aprakstīto kāpņutelpu - astoņu stāvu augstumā līdz pat viņu komunālajam dzīvoklim viss bija norakstīts ar tekstiem, tipa: "BG - Tu esi Dievs!", "Mēs tevi mīlam!", "No Tevis nāk starojums!", "BG, paņem mani līdz uz upi!" utt. "Bet visvairāk," viņa piebilst, "man iepatikās uzraksts: "Когда же советская урла поймет, как её наебал Гребенщиков со своей философией!""

Jautra mammīte.