leģendārais dīdzējs:

"Valsts policija atsavina četrus kilogramus narkotiku un pārtrauc darbu."

mutē, vīrus!

22.novembrī plkst. 19.00 Europa Club Casino telpās (Benjamiņu namā), Kr. Barona ielā 12 viesosies pasaulē visaugstāk novērtētā kalvadosa Christian DROUIN ražotnes īpašnieks Gijoms Druēns (Guillaume Drouin) un notiks kalvadosa degustācija. Dodoties uz degustāciju, lūdzam ņemt līdzi personu apliecinošu dokumentu: pasi vai autovadītāja apliecību.

aizmirsu izstāstīt - vakar izlēmu lietot sabiedrisko. izgāju uz Brīvības ielu, iekāpu pirmajā pienākušajā trolejbusā, nopirku biļeti, tas pēc simt metriem nogriezās Pērnavas ielā pa kreisi tur, kur man nevajag (man vajadzēja taisni līdz galam), es klusi nolamājos un izkāpu, pagāju atpakaļ, pārskrēju ielai, ielēcu citā trolejbusā, nopirku biļeti un sapratu, ka šis ir tas trolejbuss, kas pēc trīssimt metriem nogriezīsies pa labi un brauks uz Āgenskalnu. izkāpu ārā, sagaidīju septiņpadsmito, par kuru man ir pilnīgi skaidrs, ka šis iet pareizi, aizbraucu, kur vajag. a kā es varu zināt, kāds ir klātpienākušā transporta maršruts? sarakstā un uz uzraksta logā ir norādīts tikai galapunkts, maršruta nav arī iekšā un nākamās pieturas nosaukumu skaļrunis paziņo tikai tad, kad durvis jau aizvērušās. vakarā izgāju uz Barona ielu gaidīt sesto tramvaju, tas pienāca, es sapratu, ka recesīvā mizantropija man neļauj iespraukties tik piebāztā transporta līdzeklī, tāpēc palaidu garām, tāpat arī nākamos divus vienpadsmitos, vēl vienu sesto un vēl vienu vienpadsmito, beidzot nolēmu braukt ar vienpadsmito, lai arī tas neiet tur, kur man vajag, toties bija patukšs. iekāpu, izkompstrēju biļeti, pabraucu līdz Brīvības ielai, nolēmu, nu jau gan varēšu iekāpt jebkurā garāmbraucošā autobusā vai trolejbusā, aizeju līdz pieturai un saprotu, ka tās ir divas ar simt metru atstarpi (ja tu nevar izlemt, vai tev vajadzīgs trolejbuss vai autobuss, tad stāvi pa vidu un skrien uz to, kurš pienāk pirmais). es izlēmu par labu autobusiem, sagaidīju kādu, kura maršrutu nenojautu, tāpēc palaidu, lai brauc, sagaidīju vēl vienu, pietiekami tukšu, lai man būtu jau vienalga, kur viņš brauc, iekāpu, pabraucu piecdesmit metrus un apstājos, pareizāk sakot, apstājās autobuss, kas bija nonācis sastrēgumā, tā es pagaidīju minūtes piecas līdz nākamai pieturai, izkāpu ārā un turpināju ceļu uz mājām nu jau mierā un harmonijā ar apkārtējo vidi - brīžiem apsteidzot autobusu, brīžiem palaižot sev pa priekšu. ko es ar to gribēju pateikt? cilvēki, jūs esat slimi