Viss, ko es tev varu šobrīd dāvāt – nosacītu nemirstību. Vairāk man nekā nav. Un tā pati drīz beigsies. Zini – mēs taču eksistējam tikai uz īsu brīdi, mūsu apziņa nav nepārtraukta plūsma, bet sarauta gabalos, tūkstošos, simttūkstoš gabalos. Ir tādas maziņas apziņas kripatiņas, kas dzīvo savu patstāvīgu dzīvi pilnīgi neatkarīgi no tā, vai mēs esam laimīgi vai, piemēram, guļam. Reizēm tās izliekas par atmiņām, bet īstenībā ir diezgan acumirklīgi veidojumi. Tās tā pa īstam eksistē tikai dažas sekundes vai minūtes, taču atrodas ļoti ciešā saistībā viena ar otru, ar to, ko tu tajā brīdī domā, ar situāciju telpā, cilvēkiem, kas atrodas līdzās… Lai gan nē, ar cilvēkiem gandrīz nemaz, tās eksistē tikai tāpēc, lai nestu kādu noteiktu nastu, piemēram, iemīlēšanos vai naidu, vai satraukumu, bailes, kurās cilvēks pats sev negrib atzīties, vai gadās tā, ka negrib pat iedomāties par to, ka varētu būt iemīlējies vai nobijies, vai, piemēram, ir bijis iemīlējies kaut kad, bet tagad - velns viņu zina, kā tur īsti ir, nu un šīs apziņas kripatiņas darbojas par tādām kā baterijām vai, teiksim, svecēm, kas tiek aizdedzinātas viena no otras - katra no tām pati par sevi necik ilgi nevar izvilkt, bet tajā brīdī, kad tu uz viņu skaties un jūti - re, šī te tūlīt, tūlīt beigsies! tu paņem nākamo un aizdedzini un turpini skatīties, sēdi kaut kur istabas stūrī vai uz tilta, skaties uz viņu un redzi - Re, es esmu iemīlējies! Re, man ir bail mirt! Bet reizēm gadās tā, ka tu aizmirsti un ilgi neko neredzi... dzīvo savu dzīvi, ēd, slauki putekļus, guli, iznes miskasti vai dziedi, un tad pēkšņi vienā brīdī pamani, ka viņas nekur nav pazudušas, tās sēž un skatās uz tevi, sēž kaut kur tavas apziņas stūrītī un klusi mirkšķina, cenšas neelpot, bet viņas tur ir... šīs mazās kripatiņas... dzīvas.