Sestdienā milzīgs raksts par unikālu sievieti no Āfrikas, kas trīsdesmit gadus nodarbojas ar prostitūciju un nav saslimusi ar AIDS: "Cena ir no 50 līdz 100 šiliņiem — 39 līdz 78 santīmiem. Durvis aizver, bet pa mazo lodziņu parasti plūst trokšņi no kaimiņu radio. Klients zina, ka jāuzvedas klusi. "Mēs pat pasakām, lai daudz netrokšņo," lietišķi skaidro Agnese, "blakus taču var būt ģimene." Tad viņa novelk kleitu, noguļas uz muguras, aizliek rokas aiz galvas. Viņa neapskauj klientu un izvairās sarunāties. Sakars parasti ir īss. "Ja pagājušas jau piecas minūtes, bet tu vēl esi te, jāmaksā vēl 50 šiliņi!" Kad vīrietis aizsteidzas, Agnese noslaukās ar mitru lupatu, apģērbjas un atkal ieņem vietu uz ķeblīša. Vidēji dienā tas atkārtojas duci reižu."

kā arī intervija ar brīnumaino Jāzepu Baško, kam nepatīk fotografēties: "Jāzepa iemīļota vide ir internets, viņš ir aizrāvies ar sērfošanu enciklopēdijā wikipedia. Kā sāk lasīt vienu rakstu, tā automātiski ierokas dziļāk. Savulaik bijis aktīvs Sviesta cibas blogotājs. Tad, kad vēl bija tikai 100 lietotāju. "Tur bija tādas meitenes — vēnu griezējas. Es satikos ar vienu, uz slidotavu aizgāju. Redzēju arī rētas, kur bija grieztas vēnas," Jāzeps smejas. Kāpēc jāblogo? "Nezinu. Āā, zinu. Cilvēks kaut ko domā. Kamēr tas nav uzrakstīts, tikmēr nav izdomāts. Kamēr nav izdarīts, tā doma neeksistē."