Sadot pa purnu un projām tīties!
Mūsu devīze – neierakstīties
Pagriezienos, ko nosaka viņi,
Cilvēktiesību daodedziņi.

Mūsu kultūrai divtūkstoš gadu,
Ne viņiem dzimtenes, ne viņiem radu.
Ziņās mums rāda Londonu pelnos,
Nodzēsiet gaismu – mēs sitīsim melnos!

Sitiet, žņaudziet, atspārdiet nieres,
Sātana skaitlis tiem rakstīts uz pieres.
Dedziniet, lauziet, dzeniet no mājām!
Lai iet uz savu Turciju kājām!

Viņi nav cilvēki, jums tikai liekas.
Tie izlien uz ielām pēc lietus kā sliekas,
Piezīdušies pie zemes miesas.
Nodzēsiet gaismu – mēs ejam pēc tiesas!

Ir tāda netverama sajūta, tāds kā vājums vai eksistenciāls nelabums (sestdien nopirkšu sartru un pārlasīšu), tas iestājas uz pāris sekundēm mīlēšanās laikā, tajā punktā, kad pamazām vai strauji pieaugošais uzbudinājums ir sasniedzis maksimumu un tu saplūsti ar savu sievieti vai vīrieti (kas nu tev tur ir), bet tad pēkšņi tā pavisam konkrēti un fiziski saproti, ka tagad vairs neko nav iespējams mainīt, viss tūlīt beigsies, šajā mirklī krūšu rajonā sabiezē tāds kā mākonis, tādas garāmskrienošas skumjas, un tu pamani debesis aiz loga, tapetes uz sienām vai kādu muļķīgu ēnu. Vēl pēc mirkļa šī sajūta pazūd un tu atkal mīli visu pasauli, jūs turpinat mīlēties un vairs nedomājat par to.

"Prezidente uzsver mazo valodu lielo nozīmi"