saspiežot acis ar pirkstiem, parādās krāsaini riņķi un plankumi, par kuru krāsu mēs neko konkrētu pateikt nevaram, jo īstenībā tā ir tumsa, mēs aizveram plakstiņus un redzam tumsu, lai gan arī tas nav īsti precīzi - parasti, aizverot plakstiņus, mēs domājam, ka neredzam neko, bet tumsu redzam tad, ja atveram acis naktī vai slēgtā telpā bez logiem un gaismas avotiem, saspiežot acis ar pirkstiem, mēs mēģinam domāt par to, kas mums ir darāms šodien un rīt vai tuvākās nedēļas laikā, lai gan labi zinām, kas tieši mums ir darāms, un nav tur nekā, par ko domāt, vienkārši jādara, bieži vien, mēģinot par kaut ko domāt, mēs īstenībā neapzināti cenšamies izbrīvēt kādu mirkli, lai ne par ko nedomātu, sapiežot acis ar pirkstiem, mēs lūkojamies krāsainajos tumsas plankumos un gribam atrasties kaut kur pavisam citur vai arī citā laikā - tādā, kad nekas nav jādara, teiksim, pēc pusgada, laikā, par kuru nekas nav zināms un nekas vēl nav ieplānots, vai arī mēs gribam atrasties līdzās kādam citam cilvēkam, ar kuru kopā ir labi, un nekas nav jādara vai jādomā