man ir labi
man tikai gribas gulēt un dzert,
un braukt ar riteni, peldēties, lasīt grāmatu, spēlēt kārtis vakaros ar draugiem, pagatavot salātus un zupu, vēl gribas visādas palaidnības un lai mani visi mīl

kā lai jums pateicas par visu labo?

tāds laiciņš bija tajā tālajā, saulainajā vasarā, kad es pabeidzu astoto klasi un pēkšņi sapratu, ka gribu klaiņot pa tukšajām ielām ar dažiem apnikušiem, taču mīļiem draugiem, iet no vienām mājām uz nākamajām, mani klasesbiedri aizgāja kur kurais - uz citām skolām vai paralēlklasēm un vajadzēja atvadīties no visām meitenēm, vajadzēja iedzert maizes kvasu, runāt un klausīties mūziku, nu, darīt kaut ko neobligātu un patīkamu, man bija dzelteni džinsi un oranžs, māsas uzadīts džemperis ar augstu, atrotītu apkakli, es biju izaudzējis garus matus un staigāju pa netīrajām ielām basām kājām, uzmanīgi un bailīgi, saprotams, tas bija kā protests pret visu patērētāju kultūru un mietpilsonisko pasaules skatījumu, par kuru man toreiz nebija ne vismazākā priekšstata, vien divi brīvi mēneši līdz septembrim, saule, maizes kvass, Depeche Mode un Ultravox, cik gan es biju infantils, būtu to zinājis toreiz, šausmīgi sakaunētos, bet tagad nekas, tagad jau zināms infantilisms pat tā kā padara mani jaunāku

virsraksts Neatkarīgajā: "Pirms 66 gadiem Rīgā iebrauca krievu tanki"

cik ilgi vēl mēs turpināsim domāt, ka tanki iedalās pēc nacionalitātes?