Aģentūra „France-Pressе” ziņo, ka valstīs, kurās konstatēta saslimstība ar gripu, to vadītāji uztraucas ne tik daudz par gripas tālāko izplatību, cik valstiska mēroga psihiatrisko palīdzību to iedzīvotājiem. 70% procenti Itālijas iedzīvotāji vairs neiegādājas un neēd putnu gaļu, līdzīga situācijas ir Francijā, kur dažās pilsētās, pēc vecāku lūguma, pārtraukts piedāvāt putnu gaļu skolas ēdnīcās. Bosnijā putnu gaļas tirdzniecība samazinājusies par 90%, Grieķijā par 75-80%.

Krievijā gripas izplatība radījusi auglīgu augsni noziedzības izplatībai. Parādījušies viltus ”sanitārās inspekcijas” darbinieki, kas, it kā izņemot no saimniecībām aizdomīgos putnus, patiesībā piesavinās tos sev.

Tātad, šīsnakts sapnis (4:45 līdz 6:28):

No sākuma es ierodos darbā, kur visi ņemas ap Demakovu - pasniedz viņai visādas dāvanas, veltījuma dzejoļus, lūgumu sarakstus un mazas nosmulētas naudas paciņas. Tad izrādās, ka viņa brauc prom uz Indiju un man nekas cits neatliek kā viņu pavadīt uz lidostu ar 10. trolejbusu, no kura ir jāpārsēžas pretīmnākošā tramvajā kaut kur pie Spilves pļavām. Demakova visu laiku uzvedas tā, it kā neko nesaprastu un vispār pirmo reizi 10. trolejbusā iekāpusi. Es viņu beigu galā izgrūžu ārā un atvieglots braucu tālāk, pēc brīža saprotot, ka trolejbuss dodas aizvien dziļākos laukos, turklāt vēl pēc brīža pamanu, ka pie manis palikuši trīs Demakovas mēteļi (smilškrāsas mohēras vilna), bez kuriem viņai Indijā varbūt arī būtu pofig, taču galvenais ir tas, ka pie manis ir arī divi viņas portfeļi, kuros (ziņķārība neļauj neatvērt) izrādās ir pāris diplomātiskās pases, lidmašīnas biļetes, un mazas nosmulētas naudas paciņas ar rūpijām. Es metos ārā no trolejbusa un ceru vēl pēdējā brīdī paspēt uz lidmašīnu, lai atdotu pasēto bagāžu (sapnī nez kāpēc nolemju, ka Demakova ir pietiekami stūrgalvīga, lai aizbrauktu uz Indiju arī bez pasēm un biļetēm, par mēteļiem nemaz nerunājot, taču tad tas nebūs īsti pareizi). Atceros, ka bija jābrauc pretējā virzienā, tāpēc apstājos pieturā, kurā bez manis jau gaida kāds ducis zemnieciska paskata vīreļu un nosmulētu sieviņu, sakāpuši uz tādām kā sastatnēm, kas atgādina piena kannu nodošanas terminālus pie Latvijas viensētām, tikai vairākos stāvos. Mans bažas apstiprinās - pieturā piestāj nevis ātrgaitas tramvajs, bet gan zirģeļa pajūgs, zemnieki ātri salec pa plauktiem, es nevēlos izrādīties par muļķi un arī ieņemu sev atbilstošu vietu, pa ceļam pamanot, ka esmu kaut kur putekļainajās grāvmalēs pazaudējis divus no smalkvadmalas mēteļiem, taču portfelis ar pasēm joprojām ir pie manis. Lieki teikt, ka ceļa galā es atklāju, ka esmu Indijā un man jāmaksā par šo braucienu 30 rūpijas, kas vēl būtu sīkums (portfelī taču ir ne mazums nosmulētu naudas paciņu), taču trakākais ir tas, ka es, būdams Indijā, vairs nekādi nevaru paspēt atdot biļetes un pases Demakovai, kura tad, acīmredzot, paliks ar garu degunu, nevis brauks uz Indiju. Aiz izmisuma es apmetos uz dzīvi kaut kādā pritonā, kurā dzīvo viens latvietis un viens latviski runājošs indietis, kuru galvenais starpnacionālo sarunu temats ir marihuānas iegādes laika grafiks un naudas plūsmas plānošana. Citiem vārdiem sakot, esmu visu salaidis grīstē and I love it! Atklāti sakot, tagad es vairs nesaprotu, kāpēc naktī uztvēru to kā murgu.

ja jums šobrīd kāds piedāvātu kļūt par 20 gadus vecu Ernesto Gevaru, skaistu un romantisku jaunekli uz motocikla ceļā apkārt Dienvidamerikai, tādu, kuram viss vēl priekšā - jūs taču piekristu, vai ne? pat zinot visu, kas viņu sagaida, jūs piekristu

Jā, aizmirsu piebilst, viņam bija astma.