vai kāds ir lasījis Vinniju Pūku angliski? neviens nav lasījis

nu labi, labi, es atsaucu savus pārmetumus Vinnija Pūka sakarā un nerīkošu aptauju par skaistāko cibiņu

paklausies, ko es atceros, es atceros dziesmas, ak dievs, cik banāli, bet vislabāk es atceros dziesmas:

kad man bija piecpadsmit gadi, es nācu mājās, lēkādams pāri betona plāksnēm daudzstāvu māju pagalmā, pa ceļam elpoju tavu smaržu no maniem pirkstiem un pie sevis dziedāju nez kur saklausītu Kenija Rodžersa dziesmu: "This woman - she's tearing my world apart...", es pavisam nesen sameklēju to albumu, kaut kāds 80. gadu country, blēņas, turklāt autors ir nevis Rodžerss, bet Barijs Gibss, vecākais no Bee Gees, bet šī dziesma joprojām man nozīmē pakrūtē kņudošu noslēpumu un satraukumu par to, ka es tevi pazīstu, nu, ka tik tuvu pazīstu, ka man uz pirkstiem tava klēpja smarža, ko es aiznesu mājās vai uz skolu, tu biji skaistākā meitene skolā, lielām, tumšām acīm un ironisku smaidu, stingrām apaļām krūtīm un maziem, brūniem krūšu galiem, tu biji lecīga un nenotverama, un tu biji mana, pavisam mana, bez kaut kādām atrunām vai šaubām, drīz vien to zināja visa skola, bet tev mājās bija vecs plašu atskaņotājs un Maikla Džeksona vinila plate Thriller, kurā bez visiem slavenajiem hitiem bija arī duets ar Polu Makartniju, tāda jocīga saruna starp balto un melno, starp veco un jauno, dziesma The Girl Is Mine, lūk, šo dziesmu es atceros, nē, protams, es atceros to sajūtu, to, ka tu esi mana, man pavisam blakus, tagad un mūžīgi

( ... tālāk ... )

es tikos ar tevi slepus un sāpīgi, tu man rakstīji mazas vēstulītes, pilnas skumju asaru un bezizejas, reizēm tu atstāji šīs vēstulītes aizspraustas manās durvīs un es izbailēs rāvu tās ārā, domādams, kas būtu, ja kādu no tām atrastu mani vecāki, reiz, atceros, māte pārnāca mājās agrāk, zvanīja pie durvīm, bet tu biji manā istabā, kaila un bezpalīdzīga, es biju aizslēdzis durvis uz vēl vienu atslēgu, ko mēs parasti nelietojām, māte pastāvēja ārā, atstāja iepirkumu maisiņu uz roktura un aizgāja, ne toreiz, ne jebkad vēlāk viņa neko nejautāja, bet es tikos ar tevi aizvien retāk, mani satrauca un biedēja tas, ka tev ir vīrs un meita, kurus tu nevarēji pamest, es ar šausmām domāju par to, ka tu varētu izdarīt pašnāvību, tas, ko tu rakstīji vēstulēs, lika domāt, ka tu to varētu izdarīt, es nemūžam sev neatzītos, ka vēlējos tavu nāvi, bet tās būtu bijušas vismaz kaut kādas beigas, toreiz es sapratu, ka nekādu beigu nav, ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc, domājot par tevi, es atceros Cocteau Twins dziesmu Blind Dumb Deaf, depresīvu un aukstu, no agrīna albuma, nepavisam ne tāda kā vēlāk hipnotiskais Treasure, nemaz nerunājot par lirisko Four Calendar Cafe, jā, es atceros, tev vienmēr bija auksti

( ... tālāk ... )

ak dievs, kāds man bija prieks paslēpties, patverties tevī, aizbraukt prom uz otru Latvijas malu, mēs izcirtām krūmus aizaugušā gravā un dzīvojām vecā, pamestā ēkā, gulējām uz grīdas un mazgājāmies strautā, vakaros gājām pastaigāties tālu, tālu pa putekļaino lauku ceļu, ēdām negatavās kviešu vārpas un es tev dziedāju Pink Floyd dziesmu The Gnome, dziesmu no viņu pirmā psihodēliskā albuma The Piper At The Gates of Dawn, ironisku un lirisku dziesmu par kāda rūķa mazo, sakārtoto dzīvi ar pusdienām un vīnu, un lielajiem sapņiem par īstu piedzīvojumu, toreiz man visvairāk nozīmēja šīs dziesmas pirmā rindiņa: "I want to tell you a story...", es tik ļoti daudz ko gribēju tev pastāstīt, un ļoti gribēju to mazo, sakārtoto dzīvi un bērnus, kuriem dziedāt šo dziesmu un stāstīt par īstiem piedzīvojumiem

( ... tālāk ... )

ai, cik tu biji silta un paļāvīga, tevī varēja ietīties un pazust, es ievēroju, kā tu atplauki manā klātbūtnē, reizēm gadījās pamanīt tevi uz ielas vienu pašu, satrauktu vai neapmierinātu, tad pienākt tev klāt un redzēt, kā tu pasmaidi, sāc starot, vienā acumirklī kļūstot par skaistāko un maigāko cilvēku pasaulē, mēs tik reti bijām kopā, ka ik mirklis nozīmēja daudz, reiz, braucot autobusā no nakts, kas pavadīta pie jūras, mēs klausījāmies vienu dziesmu, sadalījuši pleijera austiņas uz diviem, klausījāmies to atkal un atkal, cieši turot viens otru aiz rokas, Ninas Simones izpildīto Wild Is The Wind, dziesmu par to, ka pasaule ir nežēlīga, bet mīlestība ir trausla

( ... tālāk ... )

tu mani nolaupīji, piedzirdīji, ievilki gultā, kategoriski, kaislīgi, tu mani dievināji vai arī prasmīgi izlikies, nē, tu visu saprati, tu visu zināji jau iepriekš, lasīji no lūpām, es nezinu nevienu, kas mani pazītu tik labi un vienlaikus sajūsminātos par mani, tu man piedevi to, ka neesmu tavs, un sagaidīji kāpnēs halātā un kūpošu cigāru mutē, tu smaržoji rūgti un apņēmīgi, visas skumjas un izmisumu slēpjot dziļi zem biezās, tumšās ādas, es pie tevis atstāju grupas НОЧНЫЕ СНАЙПЕРЫ disku Cunami, nekad vēlāk to neprasīju atdot, nopirku citu, bet reti kad esmu paklausījies, tik ļoti tevi atgādina dziesma Катастрофически

( ... tālāk ... )

es nekad nesapratīšu, ko īsti tev no manis vajadzēja, kāpēc tu mani savaldzināji un aizrāvi pusotru mēnesi garā neprātā ar pusotru tūkstoti īssziņu un pārdesmit smeldzīgiem dzejoļiem, tu biji atnākusi no kādas citas planētas, jā, tas ir vienīgais reālistiskais izskaidrojums tām dažām dīvainajām vasaras naktīm ar zvaigžņu lietu pār Daugavu, sēņu izraisītām kaligrāfiskajām līnijām tavā sejā un tīģera dzeltenām acīm, pasaulē lielāko negaisu, to nakti, kurā spēra zibens, spēra pavisam tuvu, bet mēs patvērāmies kādās durvīs, cieši piespiedāmies pie sienas un sajūsmā vērojām, kā iet bojā pasaule, kuru mēs pazinām iepriekš, kopš iepazinu tevi, es vairs nekad nebūšu tāds kā agrāk, tu ar izbrīnu klausījies mūziku, ko es tev gribēju parādīt, tev nepatika Pjotrs Mamonovs, tu teici, ka viņš tev atgādina kādu citu vīrieti, kurš tikai izliekas, taču man vienalga šīs dziesmas no albuma Mыши atgādinās tevi, vienlaikus nevainīgu kā astoņgadīgu meiteni un dzīvesvecu kā sengrieķu himēru, man taču tieši tāpēc bija bail tev pieskarties