četri darbi, kurus esmu strādājis:

1. atceries, man bija kādi septiņi gadi, tev astoņi, māsa man bija izstāstījusi, ka tur tālumā pāri lielajai pļavai starp vecajiem grants karjeriem krūmos, tādā pamatīgā biežņā viņa atradusi somzīlītes ligzdu, tā ir tāda meža zīlīte, kas iekārto ligzdu iekārtu zarā kā pelēku somu, viņa teica, ka es to nevienam nedrīkstu teikt, bet es aizvedu tevi, lai parādītu šo vietu, tas ir, es pats atradu to vietu, māsa man bija tikai aptuveni pateikusi, bet es atradu un vēl es atradu koku, kura mizā bija iegrieztas divas sirdis, kas cauršautas ar vienu bultu, man toreiz bija kādi septiņi gadi, bet māsai jau četrpadsmit vai piecpadsmit un viņai bija puisis no kaimiņu mājas, es toreiz strādāju par putniņu meklētāju, bet tās iegrieztās sirdis tev neparādīju, tas bija lielāks noslēpums... tā man likās.

2. pēc skolas mēs gājām pie tevis uz mājām, un mums piederēja trīs vai četras stundas, pirms atnāca tava mamma, mēs uzlikām kādu skaņuplati, apgūlāmies uz dīvāna, apsedzāmies ar segu un gulējām, tu biji ieritinājusies man padusē, viena mana roka glāstīja tev vaigu, bet otra bija tev uz vēdera, mēs gulējām tā katru dienu pēc skolas kādu pusgadu, tas bija devītajā klasē, vai varbūt jau desmitajā, reizēm tu aizmigi un tad es strādāju par tava miega sargātāju, tad no darba atnāca tava mamma un es gāju prom... vai arī paliku.

3. tas bija īsts darbs, man maksāja naudu un veda vakaros ar mašīnu, tas ir, vakaros veda uz darbu, bet no rīta jau atpakaļ uz mājām, man bija vairāki koferi ar dziesmām, milzīgs daudzums gadu gaitā iekrājušos dziesmu, skaņu pults, pāris mikrofoni, disku un video atskaņotāji, magnetofoni, lērums vadu, kurus nekad nebija iespējams pareizi saspraust ar pirmo piegājienu, bija arī cigaretes un šņabis, visbiežāk šņabis, es jutos liels, lai gan nē, neatceros, bija vienkārši tik līksmi pārkāpt kaut kādus likumu un normas, nu, es drīkstēju dzert uz skatuves, man šķiet, ka es pat smēķēju turpat, un vēl tur bija daudz cilvēku, visiem bija jautri, viņi dejoja un skūpstījās, bet es skatījos uz viņiem ar maigu mīlestību un domāju par tevi, tu nekad negribēji, lai es eju strādāt, reizēm tur raudāji un tad es noslaucīju tavas asaras... un vienalga gāju prom.

4. es iegriezos pie tevis no rītiem, pirms darba, pareizāk sakot, ne uz kādu darbu es negāju, vienkārši pamodos un devos pie tevis, tu vēl biji pavisam samiegojusies un silta, es atnesu kaut ko ēdamu, kādu bulciņu vai saldējumu, reizēm es atnesu viskiju un tad mēs ātri noreibām un palikām gultā visu rītu līdz pusdienām, tu teici, ka tev jāiet uz darbu, bet es teicu, kādas muļķības, mēs aizmigām un pamodāmies pēc pāris stundām, saule spīdēja cauri aizkariem un es smaržoju pēc tevis... vēl visu vakaru.

četras filmas, kuras varētu skatīties vēl un vēl:

1. tas bija kādā festivālā Arsenāls, kinoteātrī Rīga, atceries, viņi lika vairākas filmas kopā, un kinozāles tumsā varējām pavadīt stundas četras, mēs bijām aizmukuši no lekcijām, pilnīgi visi, daudzi bija atnākuši uz šo seansu un elpu aizturējuši raudzījās neizprotamās japāņu aktieru sejās, tulkojums kā parasti kliboja, taču bija skaidrs - tā ir visu laiku šokējošākā filma, kāda rādīta kinoteātrī Rīga, filma par mīlestību un nāvi, viņi mīlējās jau vairākas dienas līdz spēku izsīkumam, meitene bija paņēmusi mutē sava mīļotā vīrieša locekli, viņš pusaizmidzis laiski smēķēja un raudzījās viņas acīs, šīs acis bija pilnas tik skaistas un sāpīgas mīlestības, mīļotā vīrieša sēkla tecēja pāri viņas drebošajām lūpām, un viņa nenovērsa skatienu, šo drebošo lūpu dēļ un šo acu dēļ esmu gatavs skatīties Nagisas Ošimas filmu Jūtu impērija vēl un vēl.

2. ir kāda filma, kas daudziem nepatīk, tas ir, nepatīk gan tiem, kas skaitās lētu filmu cienītāji, gan tiem, kas bauda augsto mākslu, taču esmu pamanījis - man tā iepatikās uzreiz un tas nepāriet, es varu skatīties atkal un atkal, man ir ieraksts videokasetē vācu valodā un man ir dvd disks, kur ir dažādas iespējas, subtitri un tā tālāk, filmai ir trīs daļas, trīs iespējamie notikumu attīstības varianti, divos no tiem iet bojā pusis vai meitene, bet trešajā viss beidzas labi, taču ne jau tāpēc man šī filma patīk, arī aktrise nav tāda, par kuru varētu teikt - skaista, taču viņa sava puiša dēļ ir gatava uz visu, viņa var nogalināt un aplaupīt banku, un vēl viņa skrien, visu filmu viņa skrien sava puiša dēļ, no visa spēka skrien, dzīvē jau tā nenotiek, un par to es viņu ļoti mīlu, šo meiteni no Toma Tikvera filmas Lolas skrējiens.

3. nav daudz tādu filmu, kuras iespējams skatīties visos iespējamajos garastāvokļos, ja gribi - skaties kā komēdiju un smejies par jokiem, ja gribi - raudi par bēdīgo likteni vai vienkārši klausies fonā kā mūziku, un vēl to iespējams noskatīties kā šifrētu mistisku vēstījumu, tādu, kurā ir dzīvības un nāves noslēpuma atslēga, nē, pareizāk sakot, tur ir pateikts, kā pareizi nomirt, tas ir, kā pareizi dzīvot, tādu filmu ir labi skatīties vientuļos dzimšanas dienu vakaros, kad esi sastrīdējies ar visiem, kurus mīli, kad gribas mirt un nedzīvot vairs, tad noskaties un saproti, ka ne jau tā ir pareizi, nu, ka vispār vajag kaut kā sagatavoties un vispār.. tāda filma atnāk īstajā brīdī, atceries, to rādīja Varšavas kinoteātrī, mums bija brīvas kādas piecas stundas, taču nebija īstas pārliecības, vai ir īstais brīdis, filmas plakāti raudzījās no visiem afišu stabiem, taču pirmo reizi es to ieraudzīju tikai pēc vairākiem mēnešiem... Džima Džārmuša filmu Mironis.

4. šo filmu es laikam nemaz neesmu redzējis kinoteātrī, taču tā man bija ierakstīta videokasetē, filma, ko parādīt cilvēkam, kuram gribi iepatikties, nu, tādā nozīmē, ka gribi kļūt tuvs kādam, vai varbūt pārbaudīt, vai jums ir kaut kas kopīgs, es tev parādīju to kā pirmo, man šķiet, ka tas bija tieši tā, es jautāju, vai negribi noskatīties kādu filmu un tu teici - labi, un izrādījās, ka tā ir īstā filma, kuras laikā ir tik viegli pieglausties un klusēt pavisam tuvu, vispār tā ir ļoti klusa filma, mūzika, kas tajā skan, ik pa brīdim kaut kur aizlido, apraujas un paliek karājoties pusceļā starp tevi un debesīm, un vēl tur ir ļoti skaista aktrise, viena no pašām skaistākajām, viņa prot ļoti labi noglāstīt priekšmetus vai kādu galda virsmu, tajā visā ir tik daudz klusas kaisles un vēlmes būt mīlētai, ka, skatoties Kšištofa Kešļovska filmu Veronikas dubultā dzīve, nemaz nav iespējams neiemīlēties.

četri mīļākie ēdieni:

1. tas bija grūti pieejamā kalnu ielejā Himalaju rietumos, mēs bijām visu dienu braukuši džipos pa kalnu ceļiem un pārejām, kādam bija augstuma slimība, citam - caureja, visi bijām pārguruši un priecīgi par vienīgo viesnīciņu ar aukstām akmens grīdām, ko istabu stūros dekorēja uzkrāsoti kāškrusti, bet logos spilgti liesmoja kalni austošās saules staros, naktīs bija neizturami auksts, un vienīgais ēdiens, ko piedāvāja smaidošā viesnīcas īpašniece ar mūždien raudošu bērnu (viņam nāca zobi), bija neticama tomātu zupa, pareizāk sakot, tā bija karstā ūdenī atšķaidīta tomātu pasta vai varbūt - tomātu tēja, tāds karsts, viegli iesārts šķidrums mazās zaļās pialās... godīgi sakot, tikpat kā bez garšas.

2. tas bija tajā ziemā, kad mēs dzīvojām vasarnīcā pie jūras, sniegs līdz palodzēm, no rītiem grīdas dēļu naglas viegli apsarmojušas, meita bija tikko piedzimusi, naudas vienmēr pietrūka, mēs abi mācījāmies trešajā kursā un pirkām veikalā graudus, es tiešam nezinu, kādam nolūkam tie tika pārdoti, bet bija lēti - kviešu vai varbūt miežu graudi, nevis putraimi, mēs tos grauzdējām uz pannas ar sāli, līdz tie palika zeltaini brūni un karsti, tad grauzām pilnām saujām, nedaudz garšoja pēc saulespuķu sēkliņām, taču bija daudz cietāki, zobus varēja izlauzt, cik garšīgi.

3. pāris gadi kā viens mirklis, reklāmas aģentūra bija pavisam jauna un sparīgi cīnījās par savu vietu tirgū, mēs strādājām līdz desmitiem vienpadsmitiem vakarā, darba bija daudz un tas sagādāja milzīgu baudu, neviens pat iedomāties nevarēja iet kaut kur pusdienās, mēs pirkām salātiņus plastmasas trauciņos no pārtikas veikala uz ielas stūra, stāvējām ofisa virtuvītē pie ledusskapja un kāri ēdām, vai arī turpat pie datora, viņiem tajā veikaliņā bija neiedomājami garšīgi sēņu salāti, es joprojām nespēju saprast, kā tādus var pagatavot un kas tās bija par sēnēm, taču šie salāti bija uz izķeršanu, gadījās aiziet un konstatēt, ka to vairs nav, atlikuši tikai kaut kāds rosols vai makaroni ar puraviem, tad kādu dienu sēņu salāti bija veci vai iebojājušies, mēs nobijāmies tos ēst un kopš tās reizes vairs nepirkām, atceries?

4. nē, ceturto nevaru tagad izdomāt, varbūt tā ir saulespuķu halva vai sezama standziņas cukurā, zirņu zupa vai svaigs smaržojošs gurķis, tomātu sula vienā guldzienā bez apstāšanās no pakas vai kādas antīkas trīslitru burkas, nezinu.

četri seriāli, ko es skatos:

1. šis ir kaut kur aizgājis prom, sen neesmu skatījies, bet labi atceros, esmu iegaumējis, tas bija, kad man bija kādi gadi divpadsmit, šis nožēlojami freidiskais sapnis par to, ka esmu kails, pirmais bija par to, ka esmu uzkāpis kokā, kaut kādā palmā vai priedē, jo tas bija pie jūras, nezinu, kāpēc esmu tur augšā un kā esmu tur gadījies, bet esmu pavisam pliks, bet apakšā staigā cilvēki, iet uz jūru sauļoties vai peldēties, ēd saldējumu, protams, tur ir sievietes, kuplas, saulē pietvīkušas sievietes salmu cepurēs un saulesbrillēs, bet es sēžu kokā kails, protams, es nevaru nokāpt zemē, tad vienā brīdī mani pamana, man šķiet, ka tas bija pirmais slapjais sapnis manā mūžā, saldais, netīrais, satraucošais sapnis, pēc tam tas atkārtojās vēl un vēl, es mēģināju to izsaukt mākslīgi, ejot gulēt, domāju par to, ko gribētu nosapņot, šis sapnis atgriezās pie manis daudzos dažādos veidos, lai gan, svarīgākais tajā, protams, bija kailums un tas, ka man ir kauns, mani tur pamana, es tajā sapnī it nemaz neizjutu nekādu baudu, kaut kur uz ielas vai upes malā, nu, kad tu nāc ārā no peldēšanās pliks, bet krastā sēž kaut kāda riebība kompānija, nē, ja tās ir meitenes, tad jau vēl kaut kā pikanti, bet, ja tie ir kaimiņu puikas, kaut kādi krievi, piemēram, un tu peldi kaut kur sānis, izkāp krastā, noslēpies un gaidi, tas kailums ir kaut kas jocīgs, un kāpēc tieši bērnībā tāds kauns?

2. esmu kādā svešā pilsētā un grāmatu veikalā, protams, tas ir grāmatu antikvariāts un izskatās pēc visiem tiem grāmatu antikvariātiem, kuros es esmu bijis, tur ir noslēpumains pārdevējs, kas ļauj man savā vaļā rakņāties pa plauktiem, viņš nekad nenāk klāt un neprasa, kā varētu palīdzēt, jo tikai es pats zinu, kā man var palīdzēt, nē, es arī pats to nezinu, es pat nenojaušu, ko es meklēju tajos plauktos, taču vienmēr atrodu kaut ko fantastiski skaistu, senu un vajadzīgu tieši man, vajadzīgu šajā brīdī, bet vēl citos sapņos es parasti atrodu pazudušās grāmatas, tās, kuras es kādreiz esmu lasījis un mīlējis, un tad viņas ir pazudušas, es tikai attāli atceros nosaukumu vai izskatu, bet tur, sapnī, tajā antikvariātā ir iespējams atrast visu, kas vajadzīgs, taču vienmēr tikai vienu grāmatu vienā reizē, vairāk ne.

3. tas ir ļoti specifisks sapnis par karu, patiesībā tie ir divi dažādi sapņi, vienā es esmu ierauts kaut kādā stulbā filmā, kurā uzbrūk vācieši vai vienalga kas, mana zeme ir okupēta un mēs visi atrodamies kaut kādā pagrīdes partizāņu statusā, skaidrs vienīgi tas, ka mirs ikviens, kas nokļūs ienaidnieka rokās, reizēm tas ir tāds karš, kurā garām skrien tūkstošiem kājnieku ar automātiem, visapkārt spindz lodes un ir briesmīgi briesmīgi bail nomirt, bet citreiz ir pavisam savādāk, kaut kāda atombumba vai vienkārši liels sprādziens, viss beidzas ātri un nesāpīgi, tikai žēl bērnu.

4. un tas otrs ir sapnis par to, ka es esmu no jauna iesaukts armijā, arī jau beidzies, taču atceros, tas bija briesmīgi, tik reālistiski un dzīvi, visā savā absurdā, es skatījos un domāju, nē, tas nevar būt, tas ir kaut kāds murgs, bet tas bija pa īstam, mani savāca un veda prom, man bija jāpārģērbjas karavīra formas tērpā un jāsaņem ierocis, taču briesmīgākais nebija tas, bet gan atgriešanās, tas, ka viss notika atkal un atkal no jauna, nolādēts apburtais loks, visvairāk biedēja sajūta, ka NEKAS NAV MAINĪJIES, ciest nevaru seriālus, pēdējā laikā vairs nemaz neskatos.