kāpēc mietpilsoņi ienīst kazino? tāpēc, ka kazino ieaudzina riebumu pret viņu sīkmanīgā dzīvesveida pamatu - pret naudu. riebumu pret naudu nevar iegūt nedz bagāts, nedz nabags, par regulāru darbu strādājošu vidusslāni nemaz nerunājot. vienalga, vai tu pelni naudu, vai atņem kādam uz ielas, vai manto no tēvoča, vai arī tev naudas nekad nav bijis, tu vienalga to cieni, tu akceptē naudas iedibināto sabiedrības hierarhijas mehānismu. pat tad, ja tu esi ātri un veiksmīgi nopelnījis kaudzi naudas, kuru tad kaut kādā muļķīgā veidā pazaudē, tu tik vai tā jau esi sajutis naudas garšu un tagad turpināsi to meklēt, izmantosi katru izdevību nopelnīt vēl un vēl. nicināt naudu tā pa īstam iemāca tikai kazino ar savu treniņiem raksturīgo regularitāti, ne velti tā ir atkarība - tev jānāk katru dienu, jāatkārto uzdotais atkal un atkal: vinnests, vinnests, zaudējums. viss sākas pakāpeniski, tu pat nepamani, sākumā tu vēl centies sevi mānīt, teikdams, ka tev patīk atgriezties mājās ar liekiem divsimt, trīssimt latiem. citreiz tu pat saki - lūk, vinnēšu vēl tikai vienu strītu vai ruletes griezienu un tad iešu mājās. tad tu saproti, ka, protams, nekur neiesi, līdz nebūsi zaudējis visu, kas tev tajā dienā ir līdzi. tā ir svarīga šī mācību kursa sastāvdaļa - tu nedrīksti iznest lieku naudu ārā no kazino, jo nauda ir mēsli, vērtība ir tikai spēles žetoniem, netīrajām, apbružātajām fiškām ar garlaicīgajiem uzrakstiem "1", "5", "25", "100". un, gluži tāpat, kā psihoanalīzes seansos, kursa iedarbība ir jo lielāka, jo augstāka maksa par to samaksāta. šeit ir neliela, bet būtiska nianse - tikai pēc zināma laika izstrādājās prasme "ieiet vilnī", uztvert to nemanāmo veiksmes amplitūdu, kuras ietvaros tavi vinnesti tiek nosegti ar taviem zaudējumiem. o, ar kādu nicinājumu kazino pastāvīgie apmeklētāji skatās uz nelgu, kurš, vinnējis savu nožēlojamo fulhausu ar likmi pieci pret desmit, steidz savākt savus jūdasa grašus un nodevēja gaitā atkāpjas līdz kases lodziņam. viņš ir nolēmis iemainīt žetonus pret nekam nederīgo, taču sociāli akceptēto "naudu". taču būsim iecietīgi - viņš kļūdās un drīz vien savu kļūdu sapratīs, iespējams jau tajā pašā vakarā vai varbūt rīt no rīta atgriezīsies pie pokera galda un ķersies pie naudas nīšanas mācību kursa nākamā līmeņa. iemācoties "ieiet vilnī", spēlmanis ne tikai pagarina treniņa ilgumu (dažkārt sasniedzot divas un trīs diennaktis bez miega un ēšanas, paldies dievam, kalorijām bagātais alkohols te ir par brīvu), lietderīgi izmantojot ikvienu šeit pavadīto stundu - prasmīgi operējot ar likmes lielumu, iespējams uztvert veiksmes brīžus un palielināt vinnesta/zaudējuma amplitūdu. tā, ienākot treniņa zālē ar divdesmit latiem, iespējams uzaudzēt tos līdz divsimt, tad pazaudēt gandrīz pilnībā, atkal atgriezties izejas punktā, pret rīta pusi sasniegt piecsimt - gluži kā svara stienim uzliekot aizvien lielākus atsvarus, spēlmanis iemācās nīst aizvien lielākas summas, savos pirkstos sajuzdams, kā izkūst jebkuras vērtības žetoni. vislabāk, protams, ir aiziet ar to pašu summu, ar kādu esi atnācis, jā, tas ir grūti, tas ir daudz grūtāk, nekā zaudēt, jo zaudētājs var uz ielas sevi nolamāt skaļiem vārdiem, var sisties ar galvu pret luksofora stabu, iekrist depresijā uz vairākām dienām vai vispār - līdz nākamajai algai, taču tas nav mērķis. svarīgākais ir saprast, ka naudai vispār nav nekādas nozīmes, vienīgi tā, ka par šo naudu ir iespējams nopirkt nedaudz laika šajās mietpilsoņu un svētuļu nīstajās trenažieru zālēs. kā jūs domājat, kāpēc man nav naudas? domājat, ka es to nodzeru, nospēlēju kazino un izdāļāju vieglas uzvedības meitenēm? nav tiesa. es sarēķināju - tas, ko es izdzeru, nemaksā tik daudz, turklāt, dzerot vienatnē, gluži otrādi, var ietaupīt, vēl jāņem vērā, ka dzerot var aizmirst par automašīnu un visiem ar to saistītajiem bezjēdzīgajiem izdevumiem. kazino ar mani jau sen ievēro savdabīgu pamieru - rēķini, kā gribi, mēs esam pa nullēm, vienalga, cik daudz es būtu savulaik iznesis vai gluži otrādi - sametis viņu darbagaldu šaurajās sprauslās. vieglas uzvedības meitenes vispār neesmu saticis, visas manas meitenes kā sazvērējušas ir sarežģītas uzvedības cilvēki, kas bieži vien ne tikai ar aizdomām skatās uz naudu un tās ekvivalentu mazu mīļu dāvaniņu izskatā, bet arī izmanto jebkuru mazāko izdevību pašas apmaksāt savus restorānu rēķinus. dažādu mantu pirkšana, protams, joprojām, ir ievērojams finansu plūsmas elements, taču grāmatas jau ir aizpildījušas lielāko daļu telpas starp grīdu un griestiem visās tam atvēlētajās četrās sienās un gluži vienkārši vairs manās mājās nelien iekšā, līdzīgu iemeslu dēļ tiek bremzēta arī jaunu kompaktdisku iegāde, aizvien vairāk pārorientējoties uz nelegālas lejupielādes estētiskajiem riskiem. kāpēc man nav naudas? droši vien, tāpēc, ka es to nicinu. tas ir, nav jau tā, ka vispār nebūtu. tādā gadījumā jau man gribot negribot nāktos sākt domāt par naudu, meklēt iespēju nopelnīt un tamlīdzīgi. bet te ir tā, ka nauda ir un reizē nav. labprāt vispār pārliktu visus regulāros maksājumus uz automātiskajiem un aizmirstu par to. man jau daudz nevajag - pāris žurnālus, kabeļtelevīziju, internetu, abonementu uz kino, teātri, bezmaksas ielūgumus uz svarīgākajiem festivāliem un koncertiem, visādus tur mobilos telefonus, nē, man pašam jau gandrīz nevajag, ja nu vienīgi radiniekiem kādiem, tad vēl, protams, kaut kādas pusdienas un vakariņas, regulāru alkohola piegādi mājās, transportu man nevajag, ir velosipēds, jā - tās grāmatas un kompaktdiski, nezinu, ko darīt ar tiem, varbūt, ieviest kaut kādu apmaiņas programmu, man taču ir pietiekami daudz, lai varētu vairs nepirkt, vien mainīties ar citiem tādiem pašiem, nu un tad vajadzētu kaut ko izdomāt ar tām vieglas uzvedības meitenēm, tas ir, kaut kā atvieglot viņu uzvedību, citādi baigi jau nu sarežģīti tas viss, sarežģīti līdz nelabumam, taisni vai prātā sajukt var, īpaši vakaros un bezmiega naktīs

kāds negrib iet uz bregoviču? es, piemēram, negribu

nu un kā lai tagad iziet uz ielas? es ar savu naudas nīšanu esmu aizmirsis nopirkt ziemas mētelīti

Я где-то читал
О людях, что спят по ночам;
Ты можешь смеяться -
Клянусь, я читал это сам.

kad princis Sidharta pasauca savus draugus un pateica viņiem, ka dzīve ir ciešanas, visi samulsa un jautāja - nu kā tad tā, nu kādas vēl ciešanas, paskat, cik jauki ir dzīvot, saulīte spīd, melones nogatavojas, meitenes staigā augšā lejā pa Himalaju nogāzēm, bet Buda (jo tajā brīdī Sidharta jau bija kļuvis par Budu) turpināja smīnēt un teica - piedzimt ir ciešanas, dzīvot ir ciešanas, slimot ir ciešanas, nomirt ir ciešanas, būt kopā ar to, kuru nemīli, ir ciešanas, nebūt kopā ar to, kuru mīli, arī ir ciešanas, turklāt, tā tas ir visu laiku, tas ir nebeidzami un neizbēgami, kamēr vien tu to neesi sapratis, tikmēr tu nevari izrauties ārā no šīs bezgalīgās atgriešanās, no šīs viļņošanās, kas ir esamības pamatā, bet vārdā ciešanas ir tik daudz kļūdu, patiesībā viņš teica nevis ciešanas, bet drīzāk - viļņošanās, dukkha sanskritā nozīmē viļņošanos, kas ir visa pamatā, vēlāk zinātnieki spiedza aiz sajūsmas, pareizi teicis vecais Buda, matērijas elementārākajām daļiņām ir nevis korpuskulāra, bet gan viļņu daba, tās brīžiem ir un brīžiem nav, vai pat vēl trakāk - brīžiem ir ar pozitīvu, brīžiem ar negatīvu lielumu, un taču tikai pateicoties šādai harmonijai, pasaule turpina eksistēt - augšā un lejā kā pa Himalaju nogāzēm, augšā un lejā