Reizēm gadās tā, ka tu kaut ko dari, dari, varbūt pat pabeidz un parādi kādam vai vienkārši tas ir tāds darbs, nu, kas tev jādara, un tad pēkšņi izrādās, ka tas ir slikti izdarīts, nu, kāds pienāk no malas un uzreiz pasaka - slikti, un viss, nu, nav jau tā, ka tav pašam liktos, ka baigi labi, bet tomēr kaut kāda netaisnības sajūta uzreiz, nu, kā tad tā, varēja taču pateikt savādāk vai neteikt nemaz, un galvenais, ka ir tāda sajūta, ka vajag aizstāvēties vai apvainoties, nu, lai arī pašam likās, ka ir slikti, bet, kad to pasaka kāds cits, tad tas viss uzreiz aizmirstas un tu domā vairs tikai par to, cik labi esi kaut ko izdarījis, nu, pat ja arī ne labi, tad tomēr oriģināli, nu, kaut kā tā, kā tikai tu to būtu varējis, bet kad ir otrādi, nu, kad pēkšņi kāds ņem un uzslavē, tad nez kāpēc ne prātā nenāk, ka viņš varētu būt kļūdījies, nu, kāpēc tā?

pat dzert negribas

un vēl ir tā, ka dzīve patiesībā
ir laimes barjerskrējiens uz riņķi
un zilumos nosistām kājām
ar katru nākamo apli
skriet kļūst aizvien vieglāk,
bet tad vienā brīdī tu pamani,
ka praktiski vairs nav palicis
nevienas neapgāztas barjeras
tas ir uz laimi, tu domā
tas noteikti ir uz laimi