iznest miskasti?

Ja tu būtu pārgatavojusies blondīne, kurai patīk paprimitīvi tēviņi ar trīs grāmatu bagāžu, vai tu nestu ārā miskasti?

Man liekas, ikreiz, kad tev dzīvē ir smaga izšķiršanās, vajag iedomāties sevi kā pārgatavojušos blondīni, kurai patīk paprimitīvi tēviņi ar trīs grāmatu bagāžu, un izdomāt, vai viņa to darītu, vai nedarītu?

neuztraucieties, iznesu, iznesu!

dzirdu, blakus istabā kāds vaid, tā smagi un velkoši, ū-ū-ū... ū-ū-ū... es uzmanīgi pielavos pie durvīm, domāju, nedod dievs! izrādās, ka tur skan radio Klasika

ja tu būtu pārgatavojusies blondīne, kurai apnikušas visas tās runas par paprimitīviem tēviņiem, un tev piedāvātu šādu dīlu - tu izmet 1 (vienu) grāmatu no savas bibliotēkas miskastē, bet par to dabū 1 (vienu) nakti ar Bredu Pitu klubā Esenšal, kuru grāmatu tu izmestu?

reizēm tu ej pa ielu un pieķer sevi pie domas, ka skaties uz meitenēm, skaties tā kaut kā īpaši, nu, tur pamani visādus izgriezumus, svārku īsumu, apaļumu līknes, pieķer sevi pie domas, ka skaties uz to, un nokaunies, tā teikt, ja nu kāds pamanījis, piemēram, tas primitīvais tēviņš, kas iet viņai līdzās, vai tieši otrādi - kāds, kas iet ar tevi, bet citreiz tu paskaties kādā supermārketā uz otrā stāva līmeni, kur kāda meitene īsos svārciņos dodas iepirkties vai, teiksim, jau iepērkas, mēra kurpes un kājas sacēlusi tik augstu, tik augstu, tu uzreiz sajūties kā septītajā klasē, kad jūsu klasei vajadzēja būt par kārtības dežurantiem ar sarkanu aproci ap roku, un tu izvēlējies, nē, pat neizvēlējies, vienkārši tev bija palaimējies dežūrēt pie kāpnēm, tev tur bija jāstāv lejā pie kāpnēm un jāskatās, lai bērni nedauzītos, bet tu, protams, skatījies tikai augšā, kur skrēja meitenes īsos svārciņos, augšā pa trepēm, baltām, rozā vai gaišzilām biksītēm, reizēm tas ir pavisam intīmi, atceries, Jūrmalas vilcienā braucot, tev bija gadi desmit, tu stāvēji, iespiests tamburā starp daudziem daudziem cilvēkiem, bet tu viņus visus neredzēji, tev tieši pie sejas bija piespiedusies kāda sieviete plānā adītā džemperī lieliem tādiem valdziņiem vai kā nu tas tur saucas, vārdu sakot, viņai nebija krūštura un lieli rozā krūšu gali spiedās caur adījumu, spiedās tieši tev virsū, un bija pilnīgi vienalga, vai to kāds redz vai neredz, nu to, kā tu tur stāvi un skaties, taču, piemēram, pavisam savādāk ir tagad, tad, kad tu skaties uz kādu zīmīgu meiteni, ar tādu distanci skaties un saproti, ka tev līdzās ir vēl citi puiši vai vīrieši, tu pamani, ka viņi arī skatās, un saproti, ka viņi domā to pašu, ko domā tu, un viņi zina, ka tu domā to pašu, ko viņi, un uzreiz paliek tik silti un smieklīgi ap sirdi, tu neviļus pārstāj izlikties un kautrēties, jūsu skatieni nu ir pavisam atklāti, jūs saskatāties un miedzat ar aci viens otram, bet tad, kad meitene jau pagājusi garām, izmetat kādu maigu frāzi, piemēram, "ir taču pasaulē arī tādas dzīvības formas...", nē, pasarg dievs, nekādu rupjību un svilpšanas nopakaļ, jūs esat maigi un pateicīgi, nu, tad, kad kopā, bet citreiz, tu ej pa ielu viens pats, nes kaut ko rokās vai vienkārši tāpat un pamani to, ka visu laiku MEKLĒ VIŅU, nu, ka tu skaties uz meitenēm, kas iet garām, taču nepievērs viņām vairs tādu uzmanību, kā, nu, piemēram tur uz kāpnēm vai vīriešu bariņā, nē tavs skatiens slīd garām, taču tikīdz tu pamani kaut ko pazīstamu, nu, kad tev šķiet, re - tas ir VIŅAS siluets! vai seja, vai divritenis, vai kustība kāda īpaša, vai tikai mati no mugurpuses, tu pat vēl nepaspēj to padomāt ar prātu, bet tikai jūti, kā spējš karstums iesitas sejā, rokas notirpst un kāja aizķeras aiz trotuāra apmales, lai nākamajā brīdī viņa pagrieztos un tu saprastu - nē, nav VIŅA, uztraukums pamazām norimstas, tu saņemies un ej tālāk, steidzies kaut kur uz kino vai tāpat vien paātrini soli, un neskaidri nojaut, ka pēc kāda brīža TAS VISS ATKĀRTOSIES, atkārtosies no jauna