aprobēta prieka brīži
dzīve recitēta dzejā
garām aiziet bārenīte
architekta smaidu sejā

vakar redzēju uz ielas kādu meitenīti, nu, tādu gadus astoņus vecu, sarkanā jaciņā, dzeltenu mugursomu, viņa stāvēja tajā sniega un dubļu žurgā, uz trotuāra pie Emīla Gustava šokolādes veikala skatloga, kurā redzama virtuves daļa, uz galda piecas šokolādes figūras, kaut kādi vīriņi vai rūķi, pārmaiņus baltā un brūnā šokolāde, un meitenīte skatījās uz viņiem, ilgi un nopietni, neatraujot skatienu, lai gan, nē, viņa uz brīdi pagrieza galvu un paskatījās man acīs, bet tad atkal uzreiz pievērsās skatlogam, nē, nebija tā, ka viņa būtu nabadzīga vai kā, visdrīzāk viņa pat īsti nedomāja par to, cik ļoti viņai gribētos tādu vīriņu apēst vai nolikt mājās uz plaukta, varbūt viņa vienkārši gaidīja tramvaju un vienkārši tāpat vien skatījās skatlogā, taču tas vienalga bija tik ļoti ļoti, nu, jūs jau saprotat, cik ļoti...