pagaidi
man vēl ir piecpadsmit
grāmatas iesāktas
dzejoļi pasakas
septiņas dzīvības
zaļas uz palodzes
aplaistīt aizmirsu
gribētu pārdesmit
filmas vēl reizīti
redzēt es melnbaltas
pieskarties pustumsā
rokai un noglāstīt
kādus simtpiecdesmit
mūzikas albumus
nu kaut vai sākumu
dzirdēt no katra
jā esmu parādā
bankai un nodokļi
tad vēl par
gāzi un ūdeni
bērni no rīta
uz skolu ir jāpieceļ
jāuzcep siermaizes
brokastis pusdienas
piektdien ir sarunāts
tikties un iespējams
vakarā ballītē
būšu es vajadzīgs
martā šķiet jābrauc
uz strasbūru
jākārto papīri
visādas saites
un nodomu līnijas
tikko kā piedzimis
pielipis esmu
kā gliemezis stiklam
redzi dievs man
vēl ir brītiņu
jādzīvo šovakar
neattaisnojami
siltam un miklam

vienmēr jocīgos šermuļus uzdzen doma, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam, zeme un viss, kas tai apkārt, kaut kāda stabilitāte un ņūtona likumi - tas viss ir tikai nejauši, uz mirkli, neobligāti, tā pati zemes ass, kas kuru katru brīdi nobīdīsies un bliukš! vai teiksim temperatūra un gaisa ķīmiskais sastāvs, mēs taču neprotam elpot amonjaku, vai arī tas, ka mums ūdens ziemā krīt baltām pārslām, bet vasarā iet melnā mākonī pļavai pāri, tas taču tikai tāpēc, ka zeme no saules atrodas pārsimt kilometrus tuvāk vai tālāk, vai ne? nejauši

un putni, putni ir dikti jocīgi