Nepabeigtā dienasgrāmata


(bez virsraksta) @ 01:03

pastāstīt, kā dalās sapņi divās nevienādās daļās?
 

(bez virsraksta) @ 01:04

man drīz beigsies alkohols
palicis kāds litrs nosacītā
 

(bez virsraksta) @ 13:06

paņem mani
kapu zvani
kapu klepus
slēpes slepus
salauzīšu
aizmirsīšu
ierakstīšu
pagriezienus
dienasgrāmatā
atā atā
 

(bez virsraksta) @ 13:18

skuka joko
 

(bez virsraksta) @ 20:34

izdzirdot vārdu "polifonija", nevienam vairs neienāk prātā Bahs, bet gan mobilais telefons
 

Karmabandha @ 20:48

Es izdomāju, kā to visu nosaukt - Karmabanda. Karmabandha ir vienkārši tulkojams sanskrita termins. Tāds termins, ko savulaik izdomāja budisti, lai runātu par pasaules lietu kārtību. Iztulkot viegli. Bet saprast daudz grūtāk. Karma ir jebkura darbība, kurai ir sekas. Tas ir, JEBKURA darbība. Bandha ir saites, valgi, važas. Karmabandha ir tas, kas ir karmiski saistīts. Tas, kas dabiski izriet no kādas iepriekšējas darbības. Darbības saistītais. Tu, piemēram, kādam iesit un TEV sāp. Vai arī – tev samelo kāds cilvēks un pēc tam visu dzīvi mokās. VISS ir saistīts. Viss, ko tu dari, katrs vārds, ko pasaki, katrs pieskāriens, nopūta, glāsts. Karmabandha ir tas, kas tevi notur šajā dzīvē, pat vēl vairāk, karmabandha ir arī tas, ko ES gribu tev pateikt, ļoti gribu tev pateikt, bet tā arī nepasaku. GRIBAS aspekts šeit ir ļoti svarīgs. Gribas aspekts. Gribas. Ļoti gribas pie tevis. Un neko nevaru ar sevi padarīt. Tādas, lūk, karmiskas saites.


Nezinu, kā jums, bet man, piemēram, ir vajadzīgi cilvēki. DAUDZ. Lielākoties, nezin kāpēc, sievietes, lai gan es zinu daudzus vīriešus, kas man arī ir absolūti nepieciešami. Pagaidi, tas vēl nav viss. Man vajag, lai šie cilvēki mani MĪLĒTU. Lai ilgi un nesavtīgi. Lai domātu par mani klusos vakaros un bezmiega naktīs, lai atcerētos par mani no rītiem un smagās pēcpusdienas kafijas pauzēs. Man vajag, lai es dzīvotu daudzu cilvēku galvās un vēderos, prātos un jūtās, ausu ļipiņās un pirkstu galiņos. Man vēl vajag, lai daudzi cilvēki par mani zinātu, lai viņi zinātu, ko es daru, ko domāju, kur man sāp, un no kā es šovakar baidos. Man vajag, lai daudziem cilvēkiem es būtu svarīgs, nē, ne jau tā, ka svarīgāks par visu pasaulē, bet nu VISMAZ ļoti svarīgs. Man vajag, lai daudzi cilvēki BŪTU AR MANI pat tad, ja viņi ir kaut kur tālu prom. Un nē, būtiskais te nav daudzums. Nav tā, ka man vajag daudz, vienkārši to cilvēku, kurus man vajag, ir daudz. Lielāko daļu šo cilvēku es pazīstu, taču man ir aizdomas, ka viņu ir vēl vairāk - to cilvēku, kurus man vajag pa īstam. Man viņi ir nepieciešami kā cukurslimniekam insulīns vai kas nu tur viņam ir nepieciešams. Es taču neprasu kā Ahilejs - lai par mani atcerētos pēc trīs tūkstoš gadiem, es gribu, lai par mani atcerētos tikai tik ilgi, kamēr es esmu. Vai tas ir par daudz prasīts? Un nejauc, runa nav par kādu īpašu seksuālu pārmērību vai prastu godkāri. Tas, ko man vajag, patiešām ir cilvēki, nevis viņu sniegtais apmierinājums, nauda, cieņa, statuss, nu, kas tur vēl? Es zinu, kāds teiks, ka tā ir lepnība. Labi, sakiet, ka tā ir lepnība. Bet, ja tas ir vienīgais, ko es patiešām gribu? Un vēl - ja tas ir iemesls, kāpēc es cenšos būt labāks, nekā es esmu? Ja tas ir iemesls, kāpēc es vispār esmu? Esmu tikai par tik, par cik es kādam esmu vajadzīgs. ...Un vēl, lepnība taču būtu tieši otrādi, lepnība būtu teikt, ka man nevienu no jums nevajag, vai ne?

Tas bija Amsterdamā. Tur, netālu no Van Goga muzeja ir seksklubs ar nosaukumu The same place. Reiz, kādā jautrā, taču vēl joprojām pieklājīgā kompānijā mēs klīdām gar kanāliem arvien tālāk un tālāk no vietas, ko iepriekš bijām noskatījuši, lai pabeigtu labi iesākto vakaru. Piemērotā pusnakts stundā noķerot taksometru, mēs jau iekšēji smējāmies un baudījām savu iedomāto joku - iesēsties mašīnā un nevērīgi izmest: "To the same place, please!" Jā, jā, ne mirkli nesvārstoties, šoferis mūs aizveda atpakaļ uz vietu, kurā mēs nekad nebijām bijuši. Droši vien, pie sevis spļaudījās, jau kuro reizi no tūristiem dzirdot the same joke. Seksklubs izrādījās draņķīga ieskrietuve vientuļiem onānistiem. Taču kaut kādā ziņā tā bija atgriešanās tajā pašā vietā. Sava veida nolemtība, vienlīdz precīza gan mums, gan šoferim, gan arī tajā, iedomātajā lingvistiskajā jokā, kas tā arī palika aizķēries lūpu kaktiņos. Kopš tā laika taksometros man vienmēr jāpārvar kārdinājums pielietot maģisko frāzi: "Uz to pašu vietu, lūdzu!", bet restorānos tā vien mēle niez pateikt: "Man to pašu, ko parasti!", lai arī, skaidrs, nevienā restorānā nekad neesmu bijis divas reizes pēc kārtas. Lai nebūtu neērti. Lai nebūtu tā, kā valoda diktē mums būt. Visas nelaimes no valodas vien. Tik daudz taču mums ir saprotams. Viss notiek atkal un atkal, tikai pateicoties valodas spēlēm ar realitāti. Lai arī skaidri zināms, ka nekas nenotiek divreiz. Pat vienreiz - ar grūtībām. Un arī tad - ļoti, ļoti reti.

Nezinu, man ļoti gribas parunāt ar cilvēkiem, parunāt nevis ar cilvēkiem vispār, bet ar ļoti daudziem parunāt atsevišķi, konkrēti, reāli, parunāt ilgi, es te nedomāju desmit minūtes vai pusstundu, parunāt divas vai trīs stundas, nē taču, ko es muldu, parunāt līdz rītausmai vai saulrietam, tā, lai var paspēt arī paklausīties un padomāt, un atbildēt, vai vēl labāk – paņemt aiz rokas, paskatīties acīs un teikt: „Nu jā, nu jā...”, vai, piemēram, atgulties uz muguras, bet cieši blakus kādam vienam pašam, nu tā, lai var parunāt divatā vai trijatā, nu, ne vairāk par četriem pieciem, saproti, vairāk jau nevar saspiesties kopā ar mugurām vai pat sadoties rokās vairāk nevar, bet tā gribas, lai būtu kam pieskarties sarunas laikā, pieskarties un tajā pašā laikā skatīties kaut kur debesīs, mākoņos vai koku zaros, skatīties un runāt, runāt, runāt, bet vēl ir labi, piemēram, ja viņš, tas otrs cilvēks guļ uz muguras, bet tu esi blakus, ar seju pret zemi, tā, ka galvas gandrīz saskaras kopā un tava mute ir pret viņa ausi, tā, ka, lai arī ko tu teiktu, to dzirdēs tikai viens pats cilvēks visā pasaulē un vēl varbūt zeme, un tu vari teikt pilnīgi visu, jo viņam tas ir svarīgi un viņš to DZIRD, bet, ja tā nav, tad sanāk, ka visu laiku jāskrien, jāskatās, jādzer, jāēd, jāpīpē, gulēt, mazgāties, ēst, braukt, kaut kāds jocīgs murgs, nē, es jau mierīgi, es labprāt kopā ar visiem, es, kad uzlieku saulesbrilles, tad taču nemaz nevar redzēt, ka es neskatos, vai arī tieši otrādi, izskatās, ka es esmu kaut kur citur, bet man tikmēr ir brīvs brītiņš pieskarties, apčamdīt, samīļot cilvēku acis, ausis un lūpas, var pat pienākt pavisam tuvu, ja tev ir saulesbrilles un skan mūzika, vai, piemēram, rāda kaut kādu kino, vai vienkārši visi pīpē un skatās uz mākoņiem, būs lietus vai nebūs, bet mani neinteresē lietus un mūzika, mani nekad nav interesējusi mūzika, es tikai gribu parunāt par to, parunāt par mūziku, tu pats esi mūzika, tā taču visu laiku skan no tevis uz mani, ai, ko es te... laiks kaut kā skrien, kaut kā palicis pavisam maz laika, bet tik daudz vēl cilvēku, kuriem gribētos kaut ko pateikt.. pa īsto parunāt, saproti? Neko tu nesaproti, ir tik maz laika, ka nav nemaz iespējams uzsākt sarunu, nav iespējams pat sagatavoties sarunai.. Kāpēc agrāk bija vairāk laika? Kaut kad agrāk.

Vai jums nekad nav bijis tā, ka, ejot pa ielu, piepeši sažņaudzas krūtīs kaut kur netālu no sirds, sažņaudzas kaut kāds tāds auksts kamols kaklā, kas atgādina, cik ļoti tev sevis ir žēl, lai gan, nē, "žēl" nav tas īstais vārds, tā ir drīzāk tāda skaudra un pēkšņa nojausma par to, ka TU ESI BEIDZIES, VECĪT, nu, ne jau tiešā nozīmē, pat ne tajā, ka tev būtu atlicis maz dzīvot, nu, vienalga, kā rēķini, desmit vai piecdesmit gadi, tur īpašas atšķirības taču nav, bet tas, ka tu ESI BEIDZIES tāds, kāds esi bijis līdz šim, līdz pat pašam pēdējam mirklim, tev kaut kas ir piederējis, kaut kāds domas, jūtas, kaut kāds uztraukums vai bailes, galu galā tev ir piederējusi kaut kāda mīlestība, skaistas meitenes un uzticami draugi, visādas lietas, un tad tu saproti, ka TIEŠI TĀ vairs nekad nebūs, būs labākajā gadījumā atmiņas no tā, kas ir bijis, bet TAS PATS vairs nebūs nekad, tas ir beidzies, tas TU ir beidzies, saproti? Un vēl trakāk, tu ej pa ielu un pēkšņi saproti, ka ar katru mirkli beidzas ne tikai tas, kas ar tevi ir bijis, bet vēl straujāk un neatgriezeniskāk aiziet tas, kas tu BŪTU VARĒJIS būt, ko tu būtu varējis izdarīt, bet nekad vairs neizdarīsi, jo gluži vienkārši laiks ir aizskrējis, vadi ir izrauti, durvis aizslēgtas un apdrošināšanas polise ir iztecējusi... Bet vēl, pagaidi, vēl daudz trakāk ir skatīties, kā garām aiziet cilvēki, kuri tev nekad vairs nepiederēs, un šis, varbūt, ir pēdējais mirklis tavā dzīvē, kad tev vēl kaut cik pieder tā tur, piemēram, meitene ar skaistajām krūtīm un skaistajām kājām, un skaisti iedegušo pliko vēderu, meitene, kuru tu nepazīsti un nekad arī neuzzināsi, kā viņu sauc, ko viņa domā un mīl, nu, skaidrs, ka ne tevi, par tevi viņa vispār nenojauš un, re, viņa jau ir tev aiz muguras UN VISS! - tas ir beidzies, aizgājis, neatgriezeniski, tas aiziet aizvien ātrāk un ātrāk, visa tava neizdevusies un nepiepildījusies dzīve aiziet milzu virpulī tev aiz muguras, tādā kā dzelzceļa tunelī, kurā tu reiz biji paslēpies, kad garām traucās vilciens, un tagad tu stāvi, gaisa plūsmas saceltie cigarešu gali un pērnās lapas steidz nopakaļ pēdējam mirdzošajam vagonam, bet tu esi viens pats un priekšā tikai tumsa. Nu, labi, tai vienai meitenei tu vēl vari skriet pakaļ, tā teikt, visu pamest un kā filmās - pieskriet, nolaupīt, sagūstīt, savaldzināt, izstāstīt visu un uz visiem laikiem... Bet nekad tu nevarēsi paspēt VISU. Vienalga, cik tu paspētu, tu nekad nebūsi visur un ar visiem. Tā reizēm tu ej pa ielu un iedomājies par visām tām skaistajām meitenēm un uzticamajiem draugiem, kas tev nekad mūžā nepiederēs, jo nav tāda mūža, kurā tam visam būtu vieta, nav tāda cilvēka, kuram piederētu tik daudz, un tu saproti, ka tad jau tevis nav vispār. Tādā gadījumā. Vispār nav.


Bet citreiz ir atkal tā, ka tu paskaties pa logu un saproti, ka tas viss, ko tu redzi, ir tavs, visi mākoņi, kaijas, pirmie saules stari kaimiņmāju jumtu skārdā, neatļautās vietās apstājušās mašīnas uz ielām, visas skaistās un visas neglītās mašīnas, visas grāmatas ne tikai tavā plauktā, bet arī grāmatnīcās un bibliotēkās, un mitrajos pazemes tuneļos, visas skaistās meitenes, kas izgājušas no mājām tik siltas un līksmas ar saviem vakar iedegušajiem vēderiem, visi tavi uzticamie draugi, kuru vēstules ir tavā pastkastītē, laimīgās un skumjās, mierinošās un uzmundrinošās vēstules, visi cilvēki, kas steidzas uz darbu vai kaunīgi atgriežas mājās no kādas slepenas tikšanās, visas koku lapas un mazie rīta kukainīši - tas viss pieder vienīgi tev un piederēs mūžīgi, pilnīgi, absolūti, neatņemami piederēs tikai tev vienam pašam. Vienam pašam.

Vai tev ir bijis tā, ka pa vidu starp smiešanos un raudāšanu, kādā pavisam vienkāršā, pelēkā rītā, kad viss ir kārtībā un pat kaut kādā ziņā nokārtojies, beidzies, kad nav nekādu īpašu uzdevumu un pienākumu, vai tev ir gadījies tā pavisam nemanāmi apsēsties uz palodzes, ar muguru pret logu un nodomāt – nu, ja es tagad izkristu ārā, vai tā nebūtu labāk? Visiem labāk. Nu, iztiktu taču bez tevis, vai ne? Kaut kā taču savāktu to, kas tur nokritis, kaut kad - varbūt, pat pēc zināma brīža, savāktu un kaut kur noraktu, paraudātu un aizmirstu. Būtu taču labāk nekā tagad, kad tu dzīvo un traucē visiem, nu, labi, mazliet reizēm palīdzi, bet visbiežāk taču traucē, vai ne? Ir tādi rīti, kad varētu arī izkrist un aiziet. Bet tad pienāk kaut kādi draugi, paskatās lejā pa logu un saka – nu, un cik tad tālu tu tā aiziesi? Līdz rajona slimnīcai? Gulēsi palātā ar trosē iekārtu kāju vai, labākajā gadījumā – lauztu mugurkaulu, ēdīsi draugu atnesto zupu no termosa un viss būs tieši tāpat kā vienmēr. Tikai daudz, daudz sliktāk.

Ir tādas maziņas apziņas kripatiņas, kas dzīvo savu patstāvīgu dzīvi pilnīgi neatkarīgi no tā, vai tu esi laimīgs vai, piemēram, guli; tās reizēm izliekas par atmiņām, bet īstenībā ir diezgan acumirklīgi veidojumi, tās tā pa īstam eksistē tikai dažas sekundes vai minūtes, taču atrodas ļoti ciešā saistībā viena ar otru, ar to, ko tu tajā brīdī domā, ar situāciju telpā, cilvēkiem, kas atrodas līdzās, lai gan nē, ar cilvēkiem gandrīz nemaz, tās eksistē tikai tāpēc, lai nestu kādu noteiktu nastu, piemēram, iemīlēšanos vai naidu, vai satraukumu, bailes, kurās cilvēks pats sev negrib atzīties, vai gadās tā, ka negrib pat iedomāties par to, ka varētu būt iemīlējies vai nobijies, vai, piemēram, ir bijis iemīlējies kaut kad, bet tagad - velns viņu zina, kā tur īsti ir, nu un šīs apziņas kripatiņas darbojas par tādām kā baterijām vai, teiksim, svecītēm, kas tiek aizdedzinātas viena no otras - katra no tām pati par sevi necik ilgi nevar izvilkt, bet tajā brīdī, kad tu uz viņu skaties un jūti - re, šī te tūlīt, tūlīt beigsies! tu paņem nākamo un aizdedzini un turpini skatīties, sēdi kaut kur istabas stūrī vai uz tilta, skaties uz viņu un redzi - re, es esmu iemīlējies! re, man ir bail! bet reizēm gadās tā, ka tu aizmirsti un ilgi ilgi neko neredzi... dzīvo savu dzīvi, ēd, slauki putekļus, guli, iznes miskasti vai dziedi, un tad pēkšņi vienā brīdī pamani, ka viņas nekur nav pazudušas, re, sēž un skatās uz tevi, sēž kaut kur tavas apziņas stūrītī un klusi mirkšķina, cenšas neelpot, bet viņas tur ir... mazās kripatiņas... dzīvas


Bet reizēm gadās, piemēram, tā, ka tu sarunājies kādā jautrā kompānijā, visi žestikulē, pļāpā, miedz ar aci, sit otram pa plecu, kompānija ir nejauši satikusies pēc ilgāka pārtraukuma, taču visi ir tādi paši kā agrāk, viņiem ir labi un saprotami, tāds kā kolektīvs siltums piepilda nelielo kafejnīcu vai šķērsielu, kurā jūs esat apstājušies, bet tu stāvi nedaudz maliņā vai pat tieši viņu vidū un pēkšņi pamani, ka tev nav kur likt rokas, tu, izrādās, visu šo laiku es nervozi ņurcījis saulesbrilles, te uzlikdams, te atkal tās noņemdams, esi mēģinājis sakrustot rokas uz krūtīm vai bravurīgi sabāzt kabatās, pāris reizes pat esi mēģinājis iejaukties sarunā ar laisku "Jā, jā, es arī atceros!", bet tad pēkšņi saproti, ka jūties neērti, un no tā šī sajūta kļūst vēl smagāka un mokošāka, tu saproti, ka vairs nespēj izteikt ne vārda un paliec stāvot viens ar savām saulesbrillēm. Viens pats ar savām saulesbrillēm. Tur, pa vidu.

Vai, piemēram, tu spēlē lielā ansamblī un koncerts jau ilgst kādu stundu, tāds izdevies koncerts, visas dziesmas ir skaistas un publikai pazīstamas, viņi brīžiem dzied līdzi, tu jūti to fantastisko draivu, kurš rodas tad, kad visi instrumenti spēlē precīzi otra atstātajās pēdās un lieliski aizpilda pauzes, aizpilda telpu un cilvēku prātus, re, ģitāras nemaz nejūt, tas nozīmē, ka tiek spēlēts ritmā un atbilstošā skaļumā, tu priecājies par ansambļa saspēli un tad vienā brīdī pamani, ka viens instruments ir dzirdams atsevišķi, nē, nevis tā, ka spēlētu citā ritmā vai skaņkārtā, bet kaut kā pēkšņi dzirdams pilnīgi nostāk no citiem, tu mēģini saprast, no kurienes šī disonanse un ar šausmām saproti, ka tas ir tavs instruments, tava klarnete vai sintezators, vai tamburīns, ko tu esi paķēris no grīdas, lai iesistu īsto akcentu īstajā brīdī, tas šajā dziesmā tieši bija vajadzīgs, un tagad tu dzirdi vairs tikai to, cik nepareizi, cik lieki un nevajadzīgi skan tavs muļķīgais piesitiens, tu jūti, ka tas ir labi sadzirdams - stulbs piesitiens nevietā, kas sabojā visu dziesmu. Un tu vairs nedzirdi neko citu. Tikai to, ka atkal esi nokļuvis neīstajā vietā un neīstajā laikā. Atkal tu.



Jā, aizmirsu pastāstīt par kādu jocīgu atgadījumu: pirms pāris dienām nejauši saspiedu miskastes maisu, nu, lai aizsietu ciešāk uz ārā nešanu, un sajutu kādu pazīstamu smaržu, ziniet, kā parasti cilvēki aizgriež seju sānis, lai nebūt jāieelpo kaut kas tāds, ko negribas ieelpot, bet te es ar izbrīnu apstājos un ieelpoju vēlreiz... Tā bija bērnības smarža, nu, goda vārds! Nē, nav tā, ka es bērnību būtu pavadījis atkritumu izgāztuvēs, lai gan ir bijuši, protams, arī tādi pārgājieni - meklēt kaut ko neparasti vērtīgu, kādu Latvijas laika mežsarga pierakstu kladi vai patronu somu no tuvējās armijas daļas, bet tur, atkritumu izgāztuvē, es atceros, vienmēr smaržoja pēc skāņa deguma, šeit bija pavisam cita smarža, skumja un vientuļa, vienubrīd tik tikko manāma, lai jau nākamajā iecirstos degunā ar skaudru nolemtību. Tā smaržo bērnu slimnīcas nakstskapīša atvilknes, saraudāta spilvena apakša un negulētas dienasgaismas naktis, tā smaržo māmiņas atnestais apelsīns, kas pietaupīts līdz beidzamajam brīdim, tā smaržo viegli iepuvušais vienīgais apelsīns un 17. jūnija cepumu drumstalas, silti putojošais dzēriens Veselība un saplīsusī bilžu grāmata par diviem robotiem, balto un melno, es atceros, ka baltais bija kantains, bet melnais apaļīgs, vairāk neatceros pilnīgi neko, to grāmatu es vēlāk izmisīgi meklēju pa skapjaugšām, veļaskastēm, žurnālu čupiņām, antikvariātiem... Neatradu, laikam būs palikusi tajā naktskapīša atvilknē kopā ar tā arī neapēsto apelsīnu.. Vai tiešām es tikai šodien to izmetu?
 

Nepabeigtā dienasgrāmata