miglā laikam nejūtīgi
manu acu galiņi
nedeg izmirkuši cauri
mīlestības skaliņi

ieskrēju Kongresu nama durvīs un nokritu, piecēlos un noliektu galvu iespruku iekšā, kauns, ka tā nokritu, protams, ka kauns, visi redzēja, kā tāds idiots ņēmu un ieskrēju stikla durvīs, turklāt, ne jau aizvērtās, nē, atvērtās stikla durvīs ieskrēju, celis vēl tagad sāp, nekad nevelciet kurpes, braucot ar velosipēdu


upd. "Lai Arsenāla skatītāji — riteņbraucēji uz filmu seansiem varētu doties bez liekām raizēm, kur atstāt savu velosipēdu, pie Rīgas kongresu nama ir izvietoti velostatīvi. Tos sagādājuši Arsenāla atbalstītāji — uzņēmums VIC Velokurjers, kas ir vieni no akcijas “Pilsētā bez auto” rīkotājiem."

filma par Luteru
nē, nu filma pati par sevi jau nebija nekāds šedevrs, bet daži ļoti labi aktieri
un galvenais jau tas stāsts, nu visa tā viņa dzīve un, galvenais, tas brīdis starp jā un nē, tas gan kaut kā trāpīja īstajā vietā

Tēvs Frederiks: Vai tu atteiksies no saviem uzskatiem?
Luters: Ko?


upd. saraudināt aptieku nav nekāda lielā māksla