itihāsa, dzīves māsa
nodzīvotā stāsta daļa
sarkanais ir viņas krāsa
jēla, piesarkusi gaļa
man uz pirkstiem
tava gaļa

katra muļķība ir galīga
katra gudrība ir nāvīga
katra jauna mīlestība
deviņdesmitdeviņstāvīga

guliguli

filma iesākās jocīgi, šķita, ka būs sociālais gruzons par nelegālajiem imigrantiem, kontrabandistiem un citiem jaunlaiku lūzeriem, nu, filma par daudziem daudziem nelaimīgiem cilvēkiem, kas ļoti ļoti vēlas būt kaut nedaudz laimīgāki, viņiem vēl tikai drusciņ jāpaciešas, jānokļūst pāri robežai, jānopelna nauda, jānoslēdz līgums, un tad jau būs labi un silti...
tad likās, ka filma tā arī beigsies, tas ir, beigsies slikti, jo skaidri redzams, ka neviens nekad neko nesasniegs, neviens puisis nesatiks savu mīļoto meiteni, bet meitenes izrādīsies pērkamas un tikpat nelaimīgas, izrādīsies, ka dzīve nav tā iekārtota, lai piepildītu cilvēku ilgas pēc tālās gaismas, bet tad kaut kur filmas vidū es salūzu, viena frāze, nē, pareizāk sakot tikai galvas mājiens vai žests, naktī uz Polijas-Vācijas robežas, kur izmisušie un apkrāptie ukraiņu nelegāļi meklē patvērumu vai pārcēlāju pāri upei, kāds puika, students, kurš piestrādā ceļmalas ēstuvē par apkalpotāju, kaut kāds jocīgs skatiens, tāds neiederīgi gaišs skatiens tādā brīdī un vietā, viņš nokopj galdus un tie ukraiņi prasa, cik viņiem jāmaksā, un viņš ar roku atgrūž naudu un papurina galvu, tajā brīdī es norāvos un sāku raudāt, tas ir, sāku skatīties filmu no jauna...
bet filma izrādījās par to, kā saglabāt sevī cilvēcību.. kad tur, pāri upei ir Vācija, laime un pārticība, bet tu esi te un tu nezini, nu, kā tu vari zināt, ka tur viss ir tieši tāpat, arī tur neveicas, nav naudas un nevar satikt to, kuru tu iespējams, tikai iespējams, ka mīlētu, tu nezini, ka tur tieši tāpat ir necilvēcīgi grūti saglabāt sevī to cilvēcību, to, kas ilgojas tālās gaismas..