gribēju pateikt, ka dzīve ir migla
nāve ir mašīna, slapja un žigla
cilvēks ir svītra uz šosejas ādas
brīžiem tā pārtraukta, brīžiem - nekāda

tava mīlestība ir siļķe
sāļa no sviedriem un asarām
man no tevis ir jādzer un jādzer
un tā - cauri visām vasarām

es zinu - dzert vajag mazāk!

Lasu Ļiļas Brikas atmiņas par Majakovski. Pirmo reizi viņi satikās vasarnīcā. Viņš atnāca un aizveda Ļiļas māsu uz mežu. Sākās lietus, iestājās nakts, bet viņi neatgriezās. Ļiļa sēdēja pie vārtiņiem un gaidīja. Mājās bija slims tēvs, kurš baidījās no futūristiem. It īpaši no tiem, kas naktī, mežā un ar viņa meitu.

tava mīlestība ir kalni
tikpat nelīdzeni un īsti
tikai aizās drīz nebūs vairs vietas
vieni vienīgi alpīnisti

Kādus tik murgus nerāda pēcpusdienas sapņos! Aizmigu un redzēju, ka mani atkal neviens nemīl un nevienam es neesmu vajadzīgs. Pamodos, bet lūpas nobrāztas jēlas. Joprojām sūrst.