nezinu, ļoti gribas parunāt ar cilvēkiem, parunāt nevis ar cilvēkiem vispār, bet ar ļoti daudziem atsevišķi, konkrēti, reāli, parunāt ilgi, es te nedomāju desmit minūtes vai pusstundu, parunāt divas vai trīs stundas, nē taču, ko es muldu, parunāt līdz rītausmai vai saulrietam, tā, lai var paspēt arī paklausīties un padomāt, un atbildēt, vai vēl labāk- paņemt aiz rokas, paskatīties acīs un teikt, nu jā, nu jā, vai, piemēram, atgulties uz muguras, bet cieši blakus kādam vienam pašam, nu tā, lai var parunāt divatā vai trijatā, nu, ne vairāk par četriem pieciem, saproti, vairāk jau nevar saspiesties kopā ar mugurām vai pat sadoties rokās vairāk nevar, bet tā gribas, lai būtu kam pieskarties sarunas laikā, pieskarties un skatīties kaut kur debesīs, mākoņos vai koku zaros, skatīties un runāt, runāt, bet vēl ir labi, piemēram, ja viņš, tas otrs cilvēks guļ uz muguras, bet tu esi blakus, ar seju pret zemi, tā, ka galvas gandrīz saskaras kopā un tava mute ir pret viņa ausi, tā, ka, lai arī ko tu teiktu, to dzirdēs tikai viens pats cilvēks visā pasaulē un vēl zeme, un tu vari teikt pilnīgi visu, jo viņam tas ir svarīgi un viņš to DZIRD, bet, ja tā nav, tad sanāk, ka visu laiku jāskrien, jāskatās, jādzer, jāēd, jāpīpē, gulēt, mazgāties, ēst, braukt, kaut kāds jocīgs murgs, nē, es jau mierīgi, es labprāt kopā ar visiem, es, kad uzlieku saulesbrilles, man taču nemaz nevar redzēt, ka es neskatos, vai arī tieši otrādi, izskatās, ka es kaut kur citur, bet man tikmēr ir brīvs brītiņš pieskarties cilvēku acīm, ausīm un lūpām, var pat pienākt pavisam tuvu, ja tev ir saulesbrilles un skan mūzika vai, piemēram, rāda kaut kādu kino, vai vienkārši visi pīpē un skatās uz mākoņiem, būs lietus vai nebūs, bet mani neinteresē lietus un mūzika, mani nekad nav interesējusi mūzika, es tikai gribu parunāt par to, parunāt par mūziku, tu pats esi mūzika, tā taču visu laiku skan no tevis uz mani, ai, ko es te... laiks kaut kā skrien, kaut kā palicis pavisam maz laika, bet tik daudz vēl cilvēku, kuriem gribētos kaut ko pateikt.. pa īsto parunāt, saproti? neko tu nesaproti, ir tik maz laika, ka nav nemaz iespējams uzsākt sarunu, nav iespējams pat sagatavoties sarunai.. kāpēc agrāk bija vairāk laika?

ingvera tēja organisma attīrīšanai

arī šorīt visas Apollo ziņas vēl arvien par Tabūnu:


Pāvests aicina cilvēkus sajust klusuma vērtību
Cietumi pārapdzīvoti un parādos
Latvijā ieroču atļauja izdota 36 000 privātpersonu
Alus tirgus līderis joprojām ir «Aldaris», taču tā tirgus daļa būtiski rūk
Studenti izliekas par ceļu policistiem
Kā rīkoties, ja esat «otrā»
Kas nepiedien sievietei?
Lai ceļojums nekļūtu par murgu!
Pareiza sēdvietas izvēle palīdz pret nelabumu ceļojuma laikā

pēdējā laikā esmu dzirdējis nervus kutinošus stāstus par to, ka esmu redzēts tajā vai citā sapnī. interesanti, kā es tur izskatos? kā uzvedos? vai pieklājīgi un inteliģenti? vai esmu interesants sarunu biedrs? cik noprotu, dažos gadījumos vizionieris nemaz nav zinājis, kaa es izskatos īstenībā (piedodiet, es atkal par to pašu, viss, tūlīt beidzu) bet ar to sapņu ikonogrāfiju jau tā ir, ka iespējams "redzēt" lietas, kas patiesībā nemaz nav redzamas, bet gan dzirdamas vai lasāmas, vai vispār - tikai domājamas. knapi iedomājamas. laime, piemēram. vai - izmisums.

kāds laikam kalmes iebēris man tējā
vēl viena krūzīte un noreibšu pavisam