vai tu zināji, kā ir tad, kad nomirst kāds cilvēks? viņu ilgi tur kaut kur citur, es nezinu, kas, kaut kādi civēki kaut kur tur, viņu saģērbj uzvalkā, vienmēr tieši uzvalkā, melnā, lai gan viņš dzīves laikā, varbūt, nekad uzvalkā nav staigājis, vismaz es neatceros, viņu atnes un noliek, un tu zini, ka tur, tur guļ miris cilvēks, tur, tajā sarkanbūnajā, lakotajā... ir tumšs, tu kāp augšā pa kāpnēm un jūti, ka paliek arvien tumšāks, daudz tumšāks, nekā ir ārā uz ielas, daudz tumšāks, nekā gaitenī un pat tumšāks, nekā iepriekšējā stāvā, tu kāp vēl uz augšu un esi sasniedzis skatītāju zāli... jā, iedomājies, skatītāju zāli, tas ir teātris, pilnīgā tumsā, tev šķiet, ka tas ir pilns ar cilvēkiem un tu centies, cik iespējams, nebūt redzams, tu apstājies pašā maliņā, tur, kur ir stūris, pie pašas skatuves, uz kuras ir tumsa un zārks, un puķes, milzīgs kalns puķu, un mīlestības, un asaru, tu stāvi maliņā un pamazām acis aprod ar tumsu, pamazām tu sāc saskatīt cilvēkus zālē, viņu rokas, asaras, kabatlakatus, piedurknes, tu dzirdi - kaut kur netālu meitene raud bez apstājas, viņa raud atkal un atkal, viņa piespiežas pie pleca draudzenei un kaut ko čukst, tu dzirdi, kā draudzene atbild: "Es zināju," uz skatuves skan mūzika, un balss, tā puiša balss, kurš guļ zārkā miris, tu saviebies, nu, tā, kā cilvēki nekad negrib saviebties, jo nojauš, ka tajā brīdī izskatās neglīti, bet tu izmanto to, ka visapkārt ir tumsa, un saviebies tajā stulbajā neglītajā raudienā, jā, jā, tev ir jāraud, tev ir jāraud, nē, tu zini, ka tā ir tikai tāda reakcija.. kāda reakcija? ko tu tur muldi? kāda reakcija? tu taču stāvi tumsā un skaties uz cilvēku, kurš vairs nekad nebūs dzīvs un nekad vairs neko nepateiks tajā balsī, tajā balsī, kas skan uz skatuves, pienāk tas brīdis, kad zārks ir jāved projām, visi pieceļas, puķes tiek paņemtas rokās, daļa tiek ielika zārkā, bet tu dzirdi, kā meitene, kas aizgūtnēm raudāja, tagad cenšas piecelties un, kaut ko čukstot, tuvojas skatuvei, viņa saka draudzenei, tu dzirdi tikai vārdu fragmentus, bet tev šķiet, ka viņa saka: "tūlīt, tūlīt, es pienākšu.. es ielikšu ziņam zīmīti, ja? " taču tajā pašā brīdī zārkam uz skatuves jau tiek uzlikts vāks, tas tiek pacelts un nests projām, cilvēki ar ziediem seko pa kāpnēm lejup, pretī gaismai un burzmai uz ielas, tu pagriezies, lai ietu līdzi un pēkšņi saproti, viņa nepaspēja, viņa tā arī nepaspēja..

visu nakti klaiņojusi
saule aizdedzina jumtus
un es arī kā tāds muļķis
pamodos, lai tagad skumtu

And where, where, where is my gypsy wife tonight?
I've heard all the wild reports; they can't be right.
But whose head is this she's dancing with on the threshing floor?
Whose darkness deepens in her arms just a little more?
And where, where is my gypsy wife tonight?

The silver knives are flashing in that tired old cafe.
A ghost climbs on the table in a bridal negligee.
She says, "My body is the light. She says, "My body is the way."
I raise my arm against it all and I catch the bride's bouquet.

So where, where is my gypsy wife tonight?

Too early for the rainbow, too early for the dove.
These are your final days; this is the darkness, this is the flood.
And there is no man or woman who can be touched,
but you who come between them, you will surely be judged.

So where, where is my gypsy wife tonight?

(leonard cohen)

praktiski par jebkuru otra cilvēka pateiktu teikumu ir iespējams uzdot vienu un to pašu jautājumu:
"Neizturēji?"