(bez virsraksta) @ 19:08
eju tepat vakarā pa ielu, laternu gaismas, sniegpārslas virpuļo, tieši tobrīd virpuļo tā ļoti skaisti un pūkaini, nevis slapjām plēkšķēm, kā pirms brīža.. pie lielveikala man pretim nāk jauneklis, kas apstājas, gluži kā paziņu ieraudzījis un saka: vai jūs negribētu ziedot garīga žurnāla izdošanai? 20 santīmus, viņš saka un sāk kaut ko stāstīt, tā neveikli un teju vai raustot valodu, jo es, viņam negaidīti, esmu apstājies un ar nepacietīgu interesi klausos, tas ir, mani neinteresē tas, ko viņš man varētu pateikt, tas man kļūst skaidrs drīz vien, taču mani interesē, kas tas par garīgu žurnālu? es pajautāju, un jauneklis izvelk no somas vienu tādu krāsainiem vākiem un sāk manā priekšā šķirstīt, ļaujot sniegpārslām krist starp lappusēm... žurnāls ir neliels un naivs, patiesībā tas ir krišnaītu izdevums, taču jauneklis apņēmīgi cenšas mani pārliecināt, ka: lūk, te ir redaktora sleja, te ir psihologa raksts par to, kas ir mīlestība, jūs taču noteikti būsiet dzīvē kaut reizi izjutis mīlestību? es spītīgi nepakļaujos jaunekļa iecerētajam scenārijam, jo labi zinu, ka psihologa raksts mani nevar ieinteresēt, taču mani neprātīgi interesē, ja kāds raksta garīgu žurnālu... vai to var nopirkt? es jautāju, pārtraucot jaunekli pusvārdā un viņš, gluži vai apvainojies saka, jā, tas maksā 30 santīmus. es viņam dodu piecdesmit un cenšos ierullēt jau tā iemirkušo žurnālu jakas iekškabatā, bet tajā brīdī garām iet vecenīte no tām trakajām veecenītēm, kas uz ielas skaļi lamājas vai dzied, vai prasa naudu operācijai.. viņa mani ir pamanījusi un sauc: zaičik, možna vas na minutku? es nereaģēju un, jau promejot, dzirdu: do you speak english?
6 draudzīgas piebildes | Var draudzīgi iebilst