mani nemitīgi mulsina tas, cik ļoti es atšķiros no citiem cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā prot iekārtot dzīvi, pasauli, to, kas viņiem patīk, kas nepatīk, nākotni un aizspriedumus... man tā visa nav, man nav aizspriedumu, man patīk viss, es neko nezinu par nākotni un pasauli sev apkārt, es klausos blondie un johnny cash, un pink floyd un black lung, un the who un aleksandru rozenbaumu un herbie hancock, un klaus schulze un deine lakaien, un the haffler trio un muslimgauze, un godspeed you black emperor un holger czukay, un ramadance un prāta vētru, un kasparu dimiteru un raimondu tigulu, un oroboro un the smiths, un the doors un led zeppelin, un diamandu galasu un kasandru vilsoni, un the blind boys oif alabama un džo dasēnu, un the peaches un miss kittin, un glenu guldu un ibrahimu ferēru, un john zorn un gustavu māleru, un braienu īno un filipu glāsu, un loriju andersoni un lū rīdu, un nilsu peteru molvēru un nanu vaskonselosu, un hariju pārču un gevinu braiersu, un dmitriju šostakoviču un deividu pārsonu, un janu garbareku un svetlanu surganovu, un rihardu vāgneru un arvo pērtu, un the prodigy un mum, un astoru pjacollu un mailzu deivisu, un iron maiden un rahmadu krišnanu, un jai uttal un al groomer khan, un fischerspooner un dead can dance, un frenku zappu un borisu grebenščikovu vēl daudz ko citu, bet visbiežāk es neklausos neko, jo nevaru izšķirties, ko īsti klausīties, kā tajā anekdotē par meiteni, kurai jautā, meitenīt, ko jūs dzersiet - šņabi vai spirtu, un viņa atbild - oj, es pat nezinu, viss ir tik garšīgs, tik garšīgs! man patīk cd čeindžeri ar lielu skaitu disku un random choice iespēju. it īpaši svētdienas rītos. lai gan es nedzeru. jau sen, jau divus mēnešus nedzeru. lai gan varētu.