viendien rāda pa tv - aizturēta vēl viena ģimenes ārste, kas vairumā izrakstījusi psihotropās vielas, rāda tukšu kabinetu un cilvēkus, kas atnākuši uz pieņemšanu, a dakterītes ta nav. šos intervē, kā un ko, viena tāda izpūrusi un neprātīgi jautra paciente saka, nu laba mums tā dakterīte bija, tāda mīļa, var jau būt, ka aiz sava mīļuma kaut ko ne tā izrakstījusi, tad jautā citai, šī atkal tāda sabozusies un cepurē, saka - žēl, ka aizturēta mums dakterīte, mēs jau bijām PIERADUŠI pie viņas...

bet, ja godīgi, eju es šodien pa ielu un vēroju cilvēkus, un saprotu, ka cilvēki iedalās divu veidu cilvēkos, tādos, kas vēro citus, un tādos, kas iet sevī sabozušies, tie pirmie skatās acīs un smaida, nu, pat ja nesmaida, tad ar tādu kā interesi skatās, kas arī patīkami, bet tie otrie, pat ja arī nejauši saskaras ar acīm, tad uzreiz novēršas, vai arī tu pamani tajās acīs kaut kādu sastāvējušos rūgtumu un vēl ūdeni, tādu zaļu un nepatīkamu, ziniet, kā ir, kad priekšā ir ūdens, lai arī sekls, tomēr tāds, ka negribas tajā kāpt iekšā, kur nu vēl noslīkt, bet citreiz ūdens tik dzidrs un godīgs, ka vienalga, ka dziļš un tu vari arī noslīkt, tik un tā ir tik viegli iemesties tajā un peldēt.. tad, lūk eju es pa ielu un saprotu, ka es arī esmu divu veidu cilvēks, vienu dienu es esmu tāds, bet citu - pilnīgi citāds...