ko gan es redzēju sapnī? laikam kaut ko lielu un svarīgu, ja jau negribējās mosties.. varbūt, būvēju kaut ko, piemēram, valsti? tad pamodos, pielēcu kā plēsts un aizskrēju. a valsts, varbūt, palika pusratā.. un tā vienmēr.

atshkjiru graamatu neliidzenaa vietaa un izlasu:

"Var kaadam kaiteet, kalpot, paliidzeet. Bet trauceet ir paarejoshs darbiibas vaards, taapeec darbiibas objekts pie taa lietojams a k u z a t i i v a a...
Izteiksmes ar datiivu bez darbiibas vaarda nenoteiksmees "tu man traucee"... ir nepareizas."

vērmanīša lido sēž viņš un viņa... viņu šķīvji sen tukši, apkārt klimst cilvēki ar savām kotletītēm un kartupeļu pankūkām... viņiem abiem silti brūni džemperīši un izpūruši mati... viņš tur viņas roku savā labajā un ar kreisās rokas pirkstu ārējo malu glāsta to... viņa stāsta kaut ko un smejas un smaida... viņš neatlaiž viņas roku, skatās viņai acīs un smaida... es paēdu savus kartupeļus, uzvelku ausaini pār acīm un dodos ārā tumsā... un smaidu...