tādi, lūk, sūdiņi: noskatījos divas filmas. vienu uz popkornu krāsas ekrāna centos lielākoties nogulēt, lai nevajadzētu skatīties cauri tām mokošajām divkrāsu brillēm. nekādus 3d efektus neredzēju, tāpat nespēju pamanīt sižeta līniju, pamanīju padsmit pirmās estakādes aktieru, kuriem bija katram pa pusotram teikumam teksta. brrr. nekad, nekad, nemūžam neejiet uz spiegu bērniem! ja gribat labi justies un mierīgu sirdsapziņu gulēt, neskatieties arī dirty, pretty things. sāpīga, rūpīga, lai arī parastas filmas valodā darināta. lai gan, nē, varbūt, ka arī neparasta tā filma... sākas ar cilvēka sirdi tualetes podā. un pēc tam ir tikai vēl sliktāk... mīļā, bērnišķīgā melnace audrey tautou ir turciete, kas spiesta sūkāt resnam kretīnam, lai nezaudētu nelegālu darbu... un vēlāk ir vēl sliktāk... nebrauciet uz londonu laimi meklēt.. vispār, nekur nebrauciet, tepat ir vislabāk, tepat ir vismīļākie cilvēki un jūra, kas izskalojusi krastā koraļļiem rotātu sporta kurpi.. pa vidu starp abām filmām biju pie jūras un skrēju, līdz zaudēju elpu.. atklāti sakot, tas notika bezcerīgi ātri, aizelsos un slāju atpakaļ, taču jūra jau to nemanīja... jūrai mēs visi vienādi..

nu tā, saņēmu spamu ar sabdžektu: "Increase your Ego!"

beidza skanēt viens maigs indietis, kura dziedāto es nesapratu, sāka bobs dilans un iedzina mani kompleksos:


How many times can a man look up
Before he can see the sky ?
How many ears must one man have
Before he can hear people cry ?
How many deaths will it take till he knows
That too many people have died ?
The answer, my friend, is blowin' in the wind,
The answer is blowin' in the wind.


(zinu, ka nekad nepratīšu tā uzrakstīt, viss, es beidzu un eju staigāt gar jūru...)