viņai bij vajadzīgs ārsts
vīrs viņu atrada bālu
pēc novadu reformas
ambulances ir ļoti tālu
viņai sen vairs nav spēka
viņa kā vērsis strādā
bet jūtas kā šakālis
iedzīts sievietes ādā

viņai ir vairāki bērni
pieci vai arī seši
reiz tos pazina laime
bet nu jau tai nabagi sveši
stārķi šogad neatgriezās
vairs nemodās sirdsapziņa
un tas ķēms mātes vecajā spogulī
vai šoreiz tiešām bij viņa

viņa pārstāja gaidīt jebko
pirms gadiem diviem vai trim
gaidīt ir izdevīgi Rīgas
ne jau provinces latvietim
viņa ir visiem parādā
viss viņai ieķīlāts
un šorīt tas nebija vīrs
kas laipni sacīja: nāc

šorīt tā bija nāve
krīta krāsā ar skatu uz leju
vīrs viņu atrada bālu
tomēr apskaidrotu seju
viņa sacīja: mīļais –
man kā toreiz būs labi
ārprāts! cik tas bija sen
kad mēs mīlējām abi

viņa sacīja: neraudi
mums nesanāks neko mainīt
šim laikam ir skaisti vārdi
bet vidus tukšs – kā Rainim
vīrs vēl raudāja ilgi
un sirds tam atdzīvojās
viņš paņēma Bībeli vecu
un sāka dzīt nāvi projām

viņas bērēs pagasta vecis
dakters un gudrie citi
kaut ko muldēja ilgi
par sirdi par asinsriti
vīrs tikai apskāva bērnus
viņa lūpas sacīja vāri:
jocīgi – no viņas mokām
tik daudz mīlestības palika pāri


(k.dimiters 'mīlestība')