Īpašās, dzīvinoši klusās saulainās dienās Kantu veldzēja pati vasarnīca alkšņu pavēnī un klusā, vientuļā ieleja, caur kuru līkumoja neliels strautiņš ar ausij tīkami čalojošu ūdenskritumu. Reizšī mazā lauku ainava piepeši pamodināja sen snaudošu, tomēr dzīvu atmiņu par kādu debešķīgu jaunībā piedzīvotu vasaras dienu, kuru viņš bija pavadījis lapenē upes krastā - upe tecēja cauri sena un tuva drauga, ģenerāļa fon Losova īpašumiem. Viņš šķietami vēlreiz izdzīvoja šo rītu, domājot tās pašas domas kā toreiz un sarunājoties ar mīļiem draugiem, kuru vairs nebija. Viņa pēdējais izbrauciens nebija uz manu vasarnīcu, bet gan uz viena drauga dārzu. Viņš vēlējās satikt šo seno draugu, un es viņu pavadīju. Mēs ieradāmies pirmie un mums bija jāgaida. Tomēr Kants jau bija tik vājš, ka pēc dažiem gaidīšanas mirkļiem viņam šķita, ka pagājušas vairākas stundas. Savu draugu nesagaidījis, viņš ar satrauktu prātu aizgāja. Un tā beidzās Kanta šīszemes gaitas.

Teksts: Tomass de Kvīnsijs, mūzika: Gevins Braierss