Nepabeigtā dienasgrāmata


(bez virsraksta) @ 10:11

interesanti, kāpēc man šķiet smieklīgas tās situācijas, kad kāds sāk koķetēt ar pašnāvības tēmu?
kad kāds saka: gribu mirt! vai, piemēram, tūlīt atgriezīšu gāzi un saēdīšos tazepāmu...
šķiet, normāla reakcija būtu teikt: pagaidi, pagaidi, es tūlīt atbraukšu, nenoliec klausuli, dzīve ir skaista, tu redzēsi, viss vēl nokārtosies utt. bet man nāk smiekli un gribas teikt: nu, tu jau pabeidzi, vai vēl tausti žiletes asmeni?
reiz, kādā piesmēķētas nakts un virtuves sarunu laikā kāds sabiedrībā pazīstams un nopietns cilvēks centās pierādīt savas filozofiskās tēzes pareizību, ar virtuves nazi graizot kreisās rokas vēnu rajonā... tā teikt, ja jūs man neticat, es sevi nogalinu... smieklīgi... lai gan, tas bija pa īstam... visnotaļ, pa īstam...
vai, piemēram, aizvakar saņemu īsziņu: nav taisnība, ka pašnāvība ir gļēvulība!
atbildu: nekad to neesmu teicis...
pēc tam nevaru atrauties no domas, un ja nu es patiesībā gribētu, lai visi visi izdara pašnāvības un es palieku viens?
ja nu es esmu pasīvais slepkava maniaks, kuram slinkums galināt un kurš labprātāk noskatītos, kā visi to izdara paši?
esmu labs vai esmu slikts?
vai pareizāk sakot, esmu slepkava maniaks skeptiķis? slepkava, kurš netic, ka cilvēki var arī nomirt? un tikai šīs neticības dēļ viņus nenogalina?
 

(bez virsraksta) @ 16:18

meitēns saraudāts iet uz veikalu
deguns nosalis, saujā naudiņas
"gribu datoram nopirkt atmiņu
kaut kā citādi... nav vairs tās jaudiņas"
 

(bez virsraksta) @ 17:01

tu man par spīti vienmēr esi nevermind
es tavās plaukstās vienmēr - neverbody
 

Nepabeigtā dienasgrāmata