visu dienu skatos uz fotogrāfijām no libērijas... žurnālisti ir iesprukuši pilsētas ielās pamiera laikā un redz vienīgi līķus - melnus, spīdīgus, kailus, sastingušus tajās dīvainajās kaisles vai sāpju pozās... galvaskausi, mušu kāpuru nolaizīti tīri un smaidoši, tikai lūpu kaktiņā vēl aizķērusies kāda sārta ādas strēmele... un gluži vēl lietojamas drēbes zemāk par to vietu, kur kādreiz bija kakls... bērni mana puikas vecumā, kas skraida ar kalašņikova automātiem, pielādētiem, divām trijām aptverēm, kas pārsietas ar leikoplastu... divi zēni, kas skrien viens aiz otra, sejas skrējienā pārvērstas dīvainā smaidā, tā, ka nevar saprast, vai tik viņi nespēlē sunīšus, tik vienam no viņiem rokās automāts, ar tā laidni viņš tūlīt tūlīt iesitīs otram pa ceļiem, tas otrs tūlīt nokritīs dubļos ar seju un mirs, ir skaidri redzams, ka viņš mirs, tas ir jūtams katrā sejas muskulī, rokās, kas krampjaini ķeras pie gaisa... un ielas, kurās iet cilvēki, iet garām līķiem un ķermeņa daļām...