vārdu vardes aizleca par tālu
domu dūmi meta miglā lokus
mīlas mieles nosēdās pie kājām
dzīves dzērves nesaprata jokus

saule taču ir ļauns un visam dzīvajam naidīgs organisms, vai ne? migla ir draugs. tas nu vienreiz būtu skaidrs.

- Mosties!
- Es guļu.
- Es zinu. Tāpēc jau es saku - mosties.
- Kas noticis?
- Tu aizmigi un izskatījies pēc drupačiņas.
- Kāpēc tu mani pamodināji?
- Mums ir krāsa.
- Mums ir krāsa?
- Mosties taču! Nokrāsosim visu!
- Bet, tā taču ir rozā!
- Nu un? Mums nav citas. Būs skaisti!
- Un gultu?
- Un gultu!
- Un skapi?
- Un skapi!
- Un galdu?
- Un galdu!
- Un mani?
- Un visu!
- Man nav nekā mugurā!
- Redzi!
- Ai! Kas tas?
- Tā ir krāsa!
- Cik tā ir vēsa!
- Tagad nokrāso mani!
- Labi!
- Ai!
- Tev arī ir vēsi?
- Tagad nokrāso eņģeļus istabas stūros!
- Labi!
- Tagad nokrāso grāmatu lapas, redzi, tās pavērtas guļus uz galda!
- Labi!
- Redzi, mēs esam kā grīda!
- Jā!
- Redzi, mēs esam kā grāmatu lapas!
- Jā!
- Redzi, mēs esam kā eņģeļi istabas stūros!
- Nē!
- Kāpēc?
- Viņi nav tik uzbudināti kā es.
- Tu viņus redzi?
- Jā, viņiem krāsa jau nožuvusi, bet man viss tek gar kājām, redzi?
- Jā!

re, kādu nupat saņēmu. nevaru nepadalīties pārdzīvojumā :)

( ... tālāk ... )