piecos trīsdesmit no rīta pamosties mazā istabiņa ar ugunskrustiem akmens grīdas četros stūros, sajust pirmos saules starus, kuri zīmē lauztas ēnas kalnu pārejā aiz loga, nokāpt lejā tur, kur ir pavisam dziļi un zied savvaļas īrisi, mazi bet spēcīgi, nolekt no kraujas pie upītes, kuras vārdu neraksta kartēs, pēc tam zaudēt elpu un apziņu.