Ilgi skatījos uz Einara Repšes fotogrāfiju Dienas pirmajā lappusē. Žēl, Nīče nesagaidīja... Tik pārcilvēcisks ir viņa skaistums un visa viņa kustība ir vienvirziena joslā iebraukuša tankkuģa cienīga. Interesanti zināt, cik daudz latviešu sajuks prātā no nespējas atzīties paši sevi, cik ļoti viņiem patīk Repšes androgīnā seksualitāte. Reiz, atceros, biju kādā literārā vakarā, kur dzejnieki lasīja savus publicētos un nepublicētos dzejoļus. Lasīja dažādi – stostīgi un kaunīgi, sirsnīgi un pašpārliecināti, taču viņiem visiem kopīga bija tāda jocīga atvieglojuma sajūta. Šķiet, tā notiek arī ar homoseksuāliem cilvēkiem, kad tie sapulcējas īpašos bāros vai klubos. Viņiem pat ir speciāls termins tai darbībai, kad homoseksualitāte tiek publiskota. No tā brīža dzīve kļūst savādāka. Arī dzejošana ir līdzīga novirze, par kuru cilvēki bieži vien kautrējas. Normāls cilvēks nevar pateikt otram normālam cilvēkam – zini, es vakar uzrakstīju dzejoli. Tas ir tāpat, kā normāls vīrietis nevar pateikt otram normālam vīrietim – es tevi mīlu, vai – tu esi skaists. Sievietēm tradicionāli ir vieglāk. Bet arī jau jocīgi kņud. Nez, vai arī šādi literāri vakari, radošās savienības, galu galā – pat grāmatu drukāšana (lielākoties, tās taču ir vajadzīgas tikai pašiem dzejniekiem) nav tikai savu seksuālo noviržu (nu labi – īpatnību) legalizācijas vai kompensācijas mehānisms? Es, piemēram, gribētu būt rakstniece vai dzejniece, taču mani biedē nepieciešamība iekļauties. Varbūt, esmu biseksuāla? No tām, kas gribētu pamēģināt, taču nevēlas automātiski tikt ierakstītas homoseksuālā kluba ēdienkartē?

Bet dzejoļos tomēr ir kaut kas skaists. Šis man, piemēram, palika sēžot līdzās:

iztek sviests uz maizītes
ēst vairs negribas...
sākam laizīties

Varbūt, tomēr piedzerties?