Šodien dzirdēju stāstu par kādu meiteni, kas, lasot manis uzrakstīto, dabūjusi krampjus vēderā. Es šo meiteni pazīstu. Viņa reti smaida, taču aiz raupjās ārienes slēpjas trausla, jūtīga un gudra dvēsele. Vai arī tieši otrādi – meitenīgais trauslums ir tikai maska, kas neļauj saskatīt emocionālo krampi un iekšēju pārliecību par sevi. Vai arī tas viss ir tikai aizsargkrāsas plankumi nomestas čūskādas zvīņās? Nezinu, ar tādām meitenēm vienmēr ir sarežģīti pateikt, kur viņām iekšiņa, kur – āriņa.