Ieliku savu dienasgrāmatu interneta lappusē un nodomāju: laikam varu nosaukt sevi par rakstnieku, jo nekautrējos publiskot to, ko esmu izjuts. Vai varbūt kautrējos? Varbūt man ir kauns, bet šis kauns rada tādas jocīgas izjūtas, kuras man klusībā patīk? Nu, ja – saukšu sevi par Ganten... tas ir par ekshibicionistu. Ieliku savu dienasgrāmatu interneta lapā un saņēmu jocīgu vēstuli:

„Man ir kas ļoti svarīgs Jums sakāms. Gribētu, lai Jūs nekādā gadījumā neapvainotos, tādēļ centīšos visu paskaidrot ļoti korekti. Pirmo reizi Jūs ieraudzīju
vingrošanas kustību nodarbībā Rīgas Tehniskajā universitātē. Es pat nezināju kas Jūs esat, vienkārši kaut kas vilka pie Jums. Kas? Vēl nezinu. Es to
labprāt noskaidrotu... Tad, pēkšņi, pamanīju kādā interneta lappusē nopublicētu dienasgrāmatu. Un tad... tās beigās es ieraudzīju Jūsu foto, izlasīju Jūsu vārdu... Es to uztvēru kā zīmi un nolēmu Jums tomēr uzrakstīt. Man tas prasīja ļoti daudz, jo es taču par Jums neko nezinu.
Tā nu es Jums rakstu par to, ka Jūs man ļoti patīkat un es pat nezinu, vai Jums vispār kas tāds ir pieņemams... Jo kā nekā esmu vīrietis!
Vingrošanas kustību nodarbības laikā starp mums izveidojās tāds īpašs acu kontakts, es, protams, nokautrējos. Pēc manām domām Jums vajadzētu to
atcerēties un saprast... Es rakstu pilnīgi nopietni.
Ceru, ka Jūs tomēr atbildēsit, kaut vai ar nosodījumu vai pat atklātu naidu, vienkārši dodiet ziņu, lai es saprastu, ka nedrīkstu Jūs apgrūtināt. Kaut gan
patiesībā ceru uz pozitīvu atbildi.”

Godīgi sakot, es šo vēstuli nemaz nepamanīju. Neesmu dzērājs, taču, iespējams, tobrīd biju nedaudz aizrāvies. Tikai vēlāk saņēmu vēl vienu, kurā teikts: „Es nekad jūs vairs netraucēšu!” Ne uz vienu, ne uz otru vēstuli es nekādā veidā neatbildēju, taču izņēmu no interneta lappuses savu fotogrāfiju. Nedzeru jau sesto dienu. Nu, varbūt, piekto.