Nenosaukšu sevi par rakstnieku. Rakstnieks kautrējas jūtu, kas nepakļaujas publikācijai, viņš nogaida, vai palīgā nenāks ironija. Savas atziņas viņš pārbauda, vai tās ir aprakstīšanas vērtas, un nelabprāt ļaujas pārdzīvojumiem, kurus nespēj ietērpt vārdos. Šī profesionālā slimība padara dažus rakstniekus par dzērājiem. Es neesmu dzērājs, lai arī reizēm... (nosvītrots)

Bakalejas preču veikalā redzēju savādu cilvēku. Viņš bija tērpies vecā, pelēkā padomjlaika ziemas mētelī un adītā cepurītē. Rokās divi pilni tīkliņi, gluži tāpat kā tad, kad redzēju viņu iepriekšējo reizi. Es labi atceros – tas bija pirms pusgada vai diviem. Ieejot veikalā, es viņu pirmajā brīdī nepamanīju. Tikai pieejot pie letes un izvēloties brokastu maizītes, sajutu... nē, mūsu skatieni nekrustojās, drīzāk tieši otradi, tie bija paralēli līdz bezgalībai. Es izvēlējos berlinerus ar biezpiena krēmu un siera kruasānus, bet viņš tikmēr nenovērsa skatienu no kārtainajām siera maizītēm, kas, gluži kā vainīgas, kļuva aizvien cietākas un cietākas. Lai novērstos no bulciņu plaukta es nez kāpēc nopirku vēl arī piecus Rakveres cīsiņus (vienu mājās nospēra kaķis), samaksāju un centos izkļūt no veikala. Visu šo laiku vīrs pelēkajā mētelī nepakustējās un, šķiet, arī nepamirkšķināja. Pārdevējas nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Radio skanēja Eminema Cleaning Out My Closet.

Visu dienu bija sals. Parkā skraidīja mazas un kautrīgas ēnas. Šodien uzzināju, ka slavenās vāverītes nav nekādas vāverītes, bet gan koku žurkas. Senāk te vēl bijušas vāverītes. Koku žurkas nav rūsganas kā vāverītes, bet tikpat piemīlīgas. Tās iespējams ilgāku laiku tuvumā vērot – tik paļāvīgas ir koku žurkas. No vāverītēm tās atšķiras galvenokārt ar to, ka iznīcina vāverītes. Lasu Maksu Frišu un aizmiegu.