Aukstumā pārplīsušas karstā ūdens caurules kaimiņmājas pagrabā un apsarmot sākušas sienas. Mirušas puķes uz palodzes, tavas nosalušās rokas, tava siltā elpa. „Vakaros kļūst gaišāks, bet vēl pēc mēneša jau gaisā sajutīsim pavasara smaržu.” Šorīt mazgāju matus aukstā krāna ūdenī un, izskalojis šampūna paliekas, zaudēju samaņu. Tikai pavērsis galvu pret elektrisko sildītāju, iedomājos – tā laikam jūtas pavasaris. Ziema ir vispārliecinošākais gadalaiks. Atceros, kāda tā bija bērnībā... (nosvītrots) Kad biju pavisam mazs un slims, atceros, saule rietēja aiz pakalna sarkana un tumša. Jā, vēl tā bija liela. Es sēdēju pie loga un skaidri apzinajos, ka tur ārā notiek kaut kas liels un svarīgs. Mamma ilgi nenāca mājās no darba un es zināju, ka viņa varbūt ir mirusi. Tas ir, ka viņas nenākšana varētu nozīmēt kādu negadījumu rūpnīcā un viņas nāvi. Šķiet, tajā vakarā es tā pa īstam sapratu, ka cilvēki var nomirt. Jā, vēl arī to, ka es arī esmu miris, iespējams, vairākas reizes. 12 gadu vecumā es uzzināju par visām tām blēņām ar reinkarnāciju. Atceros – es nobrīnījos, ka tas mani nepārsteidz. Mana reakcija bija – jā es taču to zinu. Neesmu rakstnieks, taču to, ka man patīk rakstīt, zināju jau kopš divu gadu vecuma – es biju visas sienas aprakstījis ar visādām muļķībām un arī skolā rakstīju diezgan daudz dzejoļu – tādu slepeno dzejoļu – tādu slepeno dzeju, ko citiem nedrīkst rādīt... Vienu es atceros, tagad jau drīkst:

Man ir maza laimīte
Uzminēsi – kāda?
Man aiz loga saulīte
Kinofilmu rāda

Man ir maza turziņa
Rociņā, kas lūza
Ja vēl tikai mazuliet
Būtu kukurūza...