Man ir jauns šmudaks. Zināt, kas ir šmudaks? Ļeņingradas Mitjku leksikā bija divi vārdi, kas apzīmē visus no ārzemēm atvestos aparātus. Vidaks bija aparāts, ar kura palīdzību skatīties filmas par Brūsu Lī, bet šmudaks - jebkurš cits aparāts melnā vai sudraba krāsā ar podziņām un štepseli. Nu, lūk, man ir elegants šmudaks nenosakāmā formā. Viņš spēlē visus diskus, kādus tikai viņam neiedod. Labs tāds. Un nemaz nav dārgs. Un izskatās smieklīgs, tas pats galvenais. Citādi man tie šmudaki sudraba un melnā krāsā baigi nomāc ar izskatu vien. Un es izlasīju recenzijā, ka Sony baigi safārējušies, mārketējot šo šmudaku mēŗka auditorijai no 15 līdz 25 gadiem, kas, ejot ciemos, paņem šo līdzi. Recenzents smejas - nu kurās mājās tad mūsu dienās nav pilns tik pilns ar šmudakiem, lai būtu vēl šitā sieragalva jāstaipa līdzi? Savukārt autobusa pieturā tikuntā nederēs - pats neskan un nerāda. A man tieši laikā. Varēšu paņemt līdzi, kad iešu ciemos pie skuka.