dienasgramata:

zini, dievs
allmighty
reizēm, kad vakaros
skatos pa logu
uz leju
un domāju
nē, varbūt,
labāk būs
atzīties šādi:
redzi, dievs
tieši tur apakšā
tur, kur tu
pieradis esi
saskatīt maziņu
smieklīgu,
niecīgu mani
šoreiz par brīnumu
stāvam mēs divi
sarunu mākoņi
deviņi pērkoni
dusmas un ienaidi
asaras, rētaudi
viss, ko tu gribēji
atzīsties, gribēji
darīt ar mani, bet
dievs, tavi nodomi
nav nekāds noslēpums
sapņi un vēstules
puse no bībeles
vai contra gentiles
tur, kur ir robeža
stāvam mēs divi
vidū ir pretīga
siena un barjera
stikla vai tērauda
betona stīga, kas
pasaules nodala
nodala sāpes no
prieka un sajūtas
tādas, nu zini
par orgasmu
saukt būtu banāli
sajūtas tādas, ka
dievs, tavu māti
un meitu es pazinu
tumsā uz ielas
vai vecrīgas krodziņos
ilgojos, mīlēju
saki, tu gribēji
tā, lai ir smieklīgi?
tā, lai pirms nāves
līdz krampjiem un piedevām
tā, lai bez elpas
un tā, lai bez apziņas?
saki man, behemot
tāpēc tas viss?